Pārdomas par mīlestību Rūdolfa Blaumaņa stāstu un noveļu krājumā

Kādu laiku atpakaļ izlasīju Rūdolfa Blaumaņa stāstu un noveļu (joprojām nesaprotu atšķirību) krājumu, ko izdevusi Latvijas Valsts Izdevniecība 1956. gadā. Ar iespaidiem par šo grāmatu biju dalījies jau iepriekš citā blogā, bet domāju, ka dubults neplīst un tāpēc arī nolēmu padalīties ar semināra bloga sekotājiem.

Teju visi stāsti šajā krājumā runā par mīlestību, attiecībām, precēšanos, vai vismaz piemin šīs lietas... laimīgas un nelaimīgas mīlestības, uzticība un neuzticība, aprēķina laulības, simpātijas, vecāku mīlestība pret bērniem, bērnu mīlestība pret vecākiem, māsas un brāļa mīlestība – šie visi temati atrodami bagātīgā klāstā viscaur šim krājumam...

Šie mīlas stāsti ir pasniegti dažādos veidos – sākot ar smieklīgiem un naiviem stāstiem, kā piemēram, „Šūpulis”, „Kā vecais Zemītis pašu nelabo redzējis”, „Paradīzē” un citos; un beidzot ar traģiskiem un drūmiem sižetiem – „Romeo un Jūlija”, „Baltais”, „Raudupiete” u.t.t.

Acīmredzot Blaumanim šis temats ir tuvs. Kuram gan nav? Visi mēs kādreiz iemīlamies, priecājamies, viļamies, gaidām mīlestību, cenšamies to sniegt... Skaisti Blaumanis apraksta šīs dažādās situācijas, sajūtas, pārdomas, droši vien pats daudz kam no tā visa izgājis cauri... Nesanāca viņam apprecēties, visu mūžu nodzīvojis viens... (runā gan, ka Blaumanis esot aicinājis Brigaderi pie sevis... Brigadere gan ieradās pie Blaumaņa, bet... tad jau Blaumanis savas gaitas šai saulē bija beidzis).

Blaumanis ar šiem stāstiem (un noteikti arī ar citiem, ar kuriem vēl neesmu iepazinies) mudina lasītāju pārdomāt, atbildēt uz jautājumiem, kas rodas paši no sevis salīdzinot vienu situāciju ar otru – kas tad ir īsta mīlestība? Kad tad precēties? Cik tad īsta var būt mīlestība?! Ko tā ir vērta? Cik daudz var piedot un paciest mīlestības vārdā? Vai kādi kompromisi ir iespējami?

Pēc manām domām, šajā krājumā visspilgtāk šie kontrasti parādās stāstā (vai novelē - kas lai spēj atšķirt stāstu no noveles) „Spijēnos”. Lasītājs sākumā lasa par brīnišķīgu, romantisku laulību, kur nabadzība nav bijusi šķērslis, kur galvenā ir bijusi mīlestība starp puisi un meiteni, neskatoties uz to, ka varēja iziet pie turīgākiem dzīvesbiedriem – tāds ideāls modelis, pie kura gribās domāt: „ak, kaut tā būtu dzīvē”. Pāris izvēlās viens otru, jo ir iemīlējušies viens otrā... bet šī šķīstā, ideālā, beznosacījumu laulība nes daudz ciešanu: nabadzība, pazemojums no kaimiņa puses, parādi, galu galā arī savas zemes un goda zaudēšana... skarbi, bet tik romantiski...

Paši varoņi par savu laulību spriež tā:

„Nu, un vai tu domā, ka mēs dzīvosim laimīgi?...” Vīrs skatījās nopietni sievas acīs.

„Kādēļ mēs nedzīvosim? Mūs savedusi kopā tīra mīlestība vien, mūsu laulība dibināta uz labiem pamatiem, it kā tā māja, no kuras rakstos lasāms...”

Vīrs nopūtās. „(..) man bail, ka pie mums nepiepildās vārdi, kur bads pa durvīm iekšā, tur mīlestība pa logu ārā!”

„Jānīt, Jānīt, kas tā par runu!... Nelaidīsim badu pa durvīm iekšā. Raugies, vai šitās četras rokas, ņipras un spēcīgas, viņa nevarēs atgaiņāt? Tur nav ko bīties!”

Viss jau, protams, ir labi un skaisti – Dievs pāri svētī ar diviem bērniem, bet tas parāds, kas nācis mantojumā līdz ar saimniecību, ir pieaudzis; kaimiņš, atriebības vai skaudības vadīts, ģimeni ir padarījis no sevis atkarīgu, līdz izmet ģimeni no viņu mājas un atņem arī godu, apvainojot laimīgā pāra meitu viņa dēla pavedināšanā.

Turpat sākumā, kā pretstats šim ideālajam pārim, kurus „tīra mīlestība savedusi kopā”, ir kaimiņš, kuru sauc par Slaucēju. Viņš savulaik ir noskatījis skaisto, vienkāršo meiteni un gribējis to precēt, piedāvājot kļūt par turīgu māju saimnieci, bet šī ņēma un aizgāja pie kaut kāda nabadzīga saimnieka Jāņa, kuram nekā nav. Viņš apprec bagātu sievu, kura viņam dāvā dēlu un nepārtrauktus tēriņus par iedomātu slimību ārstēšanu, komforta nodrošināšanu, pati nemaz nestrādādama. Laimīgais pāris uzskata, ka šai laulībai „nav nekāda pamata un, ka tā, kā nams uz smiltīm celts, sabruks.”

Nesabrūk ne viena ne otra laulība.

Ir vēl trešā situācija, ar kuru iepazīstamies stāsta beigās. Laimīgā pāra meita kalpo pie bagātā saimnieka. Abi ar saimnieka dēlu ir vienaudži. Laikam ritot abi viens otrā iemīlas, sola uzticību neskatoties ne uz kādiem ģimeņu konfliktiem u.t.t., bet tad, kad abi tiek pie bērna, saimnieks meiteni padzen, apvaino dēla pavešanā, bet dēlu aizsūta uz pilsētu mācīties, jo viņam nepatīk dēla vēlme precēt šo meiteni. Dēls pakļaujas tēva spiedienam un pilsētā tiek pie citas līgavas. Meitene, vīlusies savā lielajā mīlestībā, audzina savu bērnu un kopā ar vecākiem un brāli dzīvo pie citiem saimniekiem.

Tad nu sēž brālis ar māsu un spriež par mīlestību, jo māsai ir uzradies cits pielūdzējs, kurš šo grib precēt neskatoties, ka tai jau bērns ir.

Meitene nevēlas šīs laulības. Pašas vārdiem runājot:  

- „Nē, brālīt, tas nevar notikt, nevaru būt Andrieva sieva.”

- „Kādēļ ne?”

- „tādēļ, ka nemīlēju viņu kā – kā vajadzīgs, kas grib precēties, un tad –” Liene pieglauda savu galvu pie brāļa pleca un sacīja sāpīgā balsī: „mana pagātne, Juri!... Andrievs ir godīgs puisis.”

Un tad seko cita mīlestības teorija, ko piedāvā meitenes brālis: 

„Nekad nav pastāvējuši tādi laiki, kur cilvēki, no mīlestības vien dzīti, devušies laulībā, nekad nebūs tādu laiku. Blakus mīlestībai vienādi pastāv arī citi iemesli, kādēļ slēdz laulības. (..) Vai tu domā, ka pasaulē cilvēki dzīvotu laimīgi, kad tie no mīlestības vien apprecētos? Nebūt ne, tad jau tie pāri, kas to darījuši, dzīvotu kā eņģeļi, bet vai tas tā ir?... Ar precēšanos ir tāpat kā ar kādas maltītes pagatavošanu. No vienas vielas nekā nevar uztaisīt. Ņem putraimus, ber tos katlā, grauzdē cik grauzdēdama, putraimi bijuši, putraimi paliks. Dalej ūdeni, vāri, - jau sava lieta! Dalej pienu, ā, jau var gluži brangi ēst! Bet vēl nesmēķē lāgā. Kā trūkst? Sāls trūkst... Damet to, nu ēdiens gatavs. Mīlestība ir laulības sāls. Labi tai laulībai, kurai tā netrūkst, bet – var arī bez viņa iztikt. Kad tev būtu jāvāra ēdiens ar to nosacījumu, ka tev vai nu putraimi vai ūdens, vai piens, vai sāls būtu jāatmet, ko tu atmetīsi? Tak sāli. Redz, un ar to tu pierādītu, ka, ja kam jātrūkst pie ēdiena, sāls visdrīzāk pieciešams. Tāpat ir ar mīlestību laulībā. Drīzāk bez mīlestības laulība var būt laimīga nekā bez labiem tikumiem, piemēram, bez saticības, bez pacietības, bez lēnprātības. Mīlestība nav nekāds tikums. Es nerunāju par Dieva mīlestību uz cilvēkiem, bet par mīlestību mūsu starpā. Tā tik ir kādu zināmu jūtu nosaukums un vairāk nekas (..).”

Māsa gan iebilst, ka tā runā cilvēks, kas vēl nav mīlējis.

Ja atgriežamies atpakaļ stāsta sākumā, tad redzam, ka šī mīlestības/laulības teorija ir pilnīgi pretēja tai ideālajai skaistajai, optimistiskajai pārliecībai...

Es ar šīm pārdomām negribu vērst uzmanību vienam vai otram viedoklim... es, tā pat kā Blaumanis, tikai gribēju rosināt vielu pārdomām. Var vai nevar dzīvot no tīras mīlestības? Nezinu vai īsti vietā, bet prātā nāk, ko Jēzus saka Evaņģēlijā, ka divos baušļos (mīli Dievu un mīli tuvāko) ir ietverta visa bauslība un pravieši (Sal. Mt 22: 34 – 40). Jēzum mīlestība ir tas svarīgākais... Bet ir taču tas joks par parunu „mīlestība ir svarīgāka par maizi” autors miris. Varbūt tomēr labāk iemācīties mīlēt ko esi apprecējis (kā „bailes no laimes” „salna pavasarī” vai „laimes klēpī”). Tomēr patīkamāk raudāt mersedesā nekā sabiedriskajā transportā, kas zin, varbūt tas turīgais dzīvesbiedrs izrādās tīri sakarīgs cilvēks, ko var pieciest? Varbūt jāgaida, ka īstais cilvēks uzradīsies nejauši? Varbūt gaidīt to īsto vienīgo? Bet, ja sanāk vilties, ko tad? Vai precēties, ja skaidri zini, ka šī mīlestība tev liks ciest (kā „purva bridējā”)? Varbūt tomēr tas cilvēks mainīsies (kā „Šūpulī”)? Vēl daudz citus jautājumus mums uzdod Blaumanis, kurus iesaku uzdot sev, lasot viņa darbus.

Lasi, salīdzini, izdari secinājumus un... nebaidies MĪLĒT!

 Autors: Sem. Pēteris Skudra