Dievs silītē

Es, iespējams, kļūdos, bet atļaušos domāt, ka katrs ir gājis cauri tādai bērnības aktivitātei, ko sauc par paslēpēm. Tā intriga, ko mēs piedzīvojam slēpjoties, kad kāds paiet garām tavam slēpnim. Un tu paliec neatrasts. Tava vieta paliek noslēpumā. Bet zināt, kurš vislabāk prot slēpties? – Dievs...Dievs Euharistijā. Cilvēks it kā zina, kur Viņš ir paslēpies, bet, ja Viņš personīgi neatklās savu slēpni, kam mēs bieži paejam garām, tad ne vienmēr mēs varēsim Viņu atrast. 

 

Dievs Euharistijā. Visvarenais, kurš atrodas zem maizes zīmes. Kad mēs uz to lūkojamies, mēs varam ieraudzīt to, ka Viņš ir pats savas radības ieskauts: priestera rokās, monstrancē, apkārt esošajā gaisa telpā, kapelā, baznīcā, bazilikā, uz pasaules. Dievs visu radīja un atzina to par labu esam. Un to kas ir, to ko Viņš ir radījis – Viņš mīl, jo tāds ir patiesais Dievs. Viņš neskatās uz ārišķībām – cik netīras ir priestera rokas, cik sasūbējusi ir monstrance, cik piesārņots ir gaiss – Viņš visu mīl tādu, kāds tas ir.

Es atļaušos iedalīt šo sakramentu 4 apzīmējumos:

• „Visdziļākā neredzamība” – kurš ir izmērījis, cik liela ir Dieva mīlestība? Cik daudzi no visiem cilvēkiem zina, kāda ir Viņa mīlestība? Ja upe ir dziļa, mēs dibenu neredzam. Ja mēs dibenu neredzam, tad upe ir dziļa. Ja mēs nevaram saredzēt kaut ko radītās lietās kā mēs varam ieraudzīt to, kas nav radīts un kas ir vislielākais noslēpums?

• „Apslēptā vienkāršība” – kad mēs domājam par Dievu, mēs saprotam Viņu, bet, kad mums ir jāpasaka, kas Viņš ir, mēs vairs nesaprotam. Dievs ir Persona, kuru šīs dzīves laikā nesapratīsim. Bet tas nenozīmē, ka mēs nevaram Viņam tuvoties. Dievs ir apslēpts, jo vēlas, lai Viņš tiktu atklāts. Viņš vēlas, lai mēs Viņu atklātu mūsos. Viņš mīt mūsos. Nekur tālu nav jāmeklē. Lūk, tas ir vienkārši.

• „Vienojošais upuris” – kad es biju Madridē, kur risinājās pasaules jauniešu dienas, es varēju pieredzēt šo vārdu patiesumu. Vairāki miljoni jauniešu no dažādām valstīm, kultūrām, kontinentiem utt., tomēr mēs bijām vienoti šajā upurī. Visi saprot, kas notiek un cilvēks atdzīvina savu ticību, lai caur to vienotos ar cietiem, kuri nākuši no daudz tālākas vietas. Mūs sauc par brāļiem un māsām un ne par velti, bet par Upuri, kurš karājās pie krusta koka.

• „Draudzīgā cerība” – Jēzus mūs uzrunā uz „tu”. Viņš ir mūsu draugs. Mēs noteikti varam atcerēties kādu cilvēku, kurš mūs ir izvedis no izmisuma un palīdzējis grūtības brīžos. Šie cilvēki mums sniedza palīdzību un ļāva izkļūt no bezcerības un raudzīties uz dzīvi ar citu skatījumu. Šādus cilvēkus mēs saucam par draugiem. Cik gan lielāku palīdzību sniedz Kristus – draugs un cerības devējs? Jo kad mums ir visgrūtāk, Viņš ir vistuvāk.

Protams, šo apzīmējumu virkni var turpināt, bet es izvēlējos šos četrus. Lai šis noslēpums mūs turpina vadīt un lai Dievs ļauj mums vairāk iemīlēt šo neaptveramo noslēpumu. Lai Kristus piedzimst arī mūsu mazajās silītēs.

Autors: Sem. Emīls Slišāns