Vai neatlaidība tiešām atmaksājas?

Mk 10, 46-52 (Mt 20, 29-34; Lk 18, 35-43)

Neatlaidīga lūgšana var daudz ko mainīt, bieži vien tā maina visu...

Lasot un pārdomājot kādu no Evaņģēlija fragmentiem, mums ir iespēja piedzīvot tikšanos ar mūsu Kungu un Pestītāju - Jēzu Kristu. Šoreiz pakavēšos pie kādas īpašas tikšanās...

Sinoptiskajos (Sv. Mateja, Sv. Marka, Sv. Lūkasa) Evaņģēlijos aprakstītā aklā vīra dziedināšana liek par daudz ko aizdomāties. Manuprāt, visskaistāk to apraksta evaņģēlists Marks, jo reizēm viņš pievērš uzmanību sīkumiem, kuriem citi evaņģēlisti nepievēršas. Marks ir lakonisks, aprakstot notikumus, un lielu akcentu liek uz Jēzus veiktajiem dziedināšanas brīnumiem. Redzam arī atšķirības, piemēram, Marks (10,45) un Matejs (20,29) raksta, ka Jēzus, izejot no Jērikas pilsētas, satika aklo ubagu, bet Lūkass (18,35), ka tuvojoties pilsētai. Lūkass raksta, ka ubags taujāja cilvēkus, gribēdams uzzināt, kas iet garām (18,36), bet pārējie evaņģēlisti - ka aklais vīrs uzreiz lūdza apžēlošanu. Matejs min divus aklos (20,30), bet Marks un Lūkass raksta par vienu (Mk 10, 46; Lk 18, 35). Varētu tad jautāt, kāda ir būtiskākā atšķirība? Ja jau visi trīs (Sv. apustulis Jānis šo notikumu nepiemin) raksta par vienu un to pašu notikumu, tikai katrs no sava skatu punkta, kur tad tā atšķirība slēpjas? Kāpēc sv. Marks ir tik īpašs? Ko viņš mums māca?

”...ceļa malā sēdēja aklais Bartimejs, Timeja dēls un ubagoja.” (Mk 10,46)

Marks min aklā ubaga vārdu un tēva vārdu - BARTIMEJS, Timeja dēls (aram. val. „Bar- Timai”). Tas ir ļoti svarīgs moments! Cilvēka vārdam (un vārdiem vispār) ebreju kultūrā ir liela nozīme, jo tas izsaka vai stāsta kaut ko par cilvēku. Nosaukt kādu vārdā reizēm nozīmē arī pazīt cilvēku dziļi personīgi. Bartimejs bija pazīstams savas apkārtnes ļaudīm. Marks parāda lielu cieņu Bartimejam, minot viņa vārdu savā Evaņģēlijā, kaut arī sabiedrības acīs viņš nav cienīgs pat tā, lai viņa vārds vispār kaut kur tiktu minēts. Svētajam Markam tas ir svarīgi, un, pateicoties viņam, mēs zinām, ka Bartimejs nebija vienkārši akls ubags, kuram nav vērts pievērst uzmanību. Arī viņš bija cilvēks - persona ar savu cieņu. Arī viņš bija Dieva mīlēts un nesa sevī Dieva attēlu. Arī viņam bija vārds, tāpat kā ikvienam no mums.

„Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” (Mk 10,47)

Bartimejs (aklais ubags) bija viens no tiem nedaudzajiem, kas parādīja Jēzum pilnīgu ticību un paļāvību. Viņam bija daudz jācieš: Bartimejs bija akls (būt neredzīgam jau de facto nozīmē ciest) un viņam nācās pārvarēt daudzās grūtības, kas no šī akluma izrietēja. Viņš ubagoja, tātad (iespējams) nebija neviena, kas par viņu rūpētos. Vientuļš, nevienam nevajadzīgs un visu atstāts. Vai arī Dievs viņu ir aizmirsis? Nē! Viņš nāk un Bartimejam ir iespēja satikt Viņu. Saucot Jēzu par Dāvida dēlu, Bartimejs ietic tam, ka Viņš ir Mesija. Ka Jēzus ir tas, kurš nāk, lai īstenotu pravieša Isaja grāmatā rakstītos vārdus, ka aklajiem tiks atdota redze, gūstekņiem un tiem, kas sēž tumsā - brīvība (sal. Is 42, 6-7). Tieši Jēzū viņš saskatīja Kunga Kalpu (Is 42, 1), kurš nāk atbrīvot, tāpēc nav jābrīnās, ka aklais vīrs atgūst redzi.

Daudzi viņu norāja, lai apklust, bet viņš sauca vēl skaļāk: „Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” (Mk 10,48)

Fascinējoša ir Bartimeja neatlaidība! Par spīti visam, viņš sauc. Viņš skaidri apzinās, ka šī var būt vienīgā un pēdējā iespēja satikt Jēzu (zemes dzīves laikā), un kur nu vēl ieraudzīt Viņu ar savām acīm! Redzēt debesis, cilvēkus, skaisto dabu, ko Dievs ir radījis. Redzēt gaismu, jo līdz šim bija tikai tumsa. Neziņa. Bezcerība. Cilvēku neiecietība, vienaldzība... Beidzot Viņš, tik ilgi gaidītais! Kā var palaist garām iespēju ieraudzīt Patieso Gaismu - Jēzu?! Viņu, kurš ne tikai dod spēju redzēt ar miesas acīm, bet arī izgaismo cilvēka dvēseles vistumšākos stūrīšus...

Neatlaidība lūgšanā, kādu skaidri parāda šī Evaņģēlija fragmenta varonis ir pielīdzināma patriarha Jēkaba neatlaidībai, kurš, cīnoties ar Dievu (Rad 32, 23-33), neparko nevēlējās Viņu atlaist: ”Es Tevi neatlaidīšu, iekams mani nesvētīsi” (Rad 32, 27b). Neļaušu Tev iet, iekams nedosi man Savu svētību. Viņš nevēlējās atlaist. Ne par kādu cenu! Vēlējās saņemt Dieva svētību un gaismu. Arī Bartimejs ne par kādu cenu nevēlas atlaist Jēzu, nevēlas atļaut aiziet Tam, kurš vienīgais var piešķirt viņa dzīvei jēgu, tāpēc Bartimejs sauc vēl skaļāk...

Tie aicināja aklo, sacīdami: ”Esi drošs, celies, Viņš tevi sauc.” (Mk 10, 49b)

Mums ir svarīgi mācīties (arvien no jauna) celt otru cilvēku. Redzēt otra sāpes, grūtības, nevarību un sniegt palīdzīgu roku. Bartimejs bija pilnībā atkarīgs no citu cilvēku labvēlības. Bieži pazemojoši ir tas, ka tev jākļūst par apgrūtinājumu citiem. Tie paši ļaudis, kuri norāja aklo vīru, lai viņš apklust (ko gan tam ubagam vajag?), tagad iedrošina Bartimeju celties un iet pie Jēzus. Cilvēki saprot, ka arī viņam ir nepieciešama mīlestība un dziedināšana...Arī viņam pienākas cieņa! Tāpēc sirds nocietināšana nekādi neiet kopā ar mīlestību. Pareizā attieksme pret otru cilvēku ir šāda: redzēt, piecelt un palīdzēt ceļā pie Jēzus, citiem vārdiem - mīlēt.

"Viņš nometis savu mēteli, pietrūkās kājās un devās pie Jēzus.” (Mk 10, 50)

Bartimejs atstāj, pamet savu mēteli. Tā ir viņa vienīgā bagātība. Naktī tas ir patvērums no aukstuma, dienā viņš uz tā var sēdēt. Nabagam mētelis bieži vien bija vienīgais dārgums un nodrošinājums palikt dzīvam. Šeit svarīgākā ir tikšanās ar Jēzu. Tikšanās ar Mīlestību! Mētelim vairs nav nekādas nozīmes. Jo kāda jēga no mēteļa, kas var sasildīt miesu, ja netiekos ar Mīlestību, kura var sasildīt arī dvēseli?! Bartimejs nav piesaistījis savu sirdi mētelim, tāpēc viņš to pamet, lai iegūtu vēl lielāku Dārgumu - Jēzu, kuram ir vērts pieķerties ar visu sirdi...

"Ko tu gribi, lai Es tev daru?” (Mk 10, 51a)

Kungs Jēzus vēlas, lai mēs skaidri noformulējam sava vēlmes un dziļākās alkas. To, kas mīt mūsu sirds dziļumos. To, kas sāp un ar ko netiekam galā. Nosaukt vārdā. Tas ir svarīgi! Ne jau tāpat vien šis jautājums ”ko tu gribi? ko vēlies?” Ar paļāvību un mīlestību ejam pie Jēzus, lai izteiktu savus lūgumus. Šeit svarīga ir ticība!!! ”Ja lūdzam, tad saņemam to, ko ar ticību lūdzam, jo ticības pilna lūgšana spēj darīt brīnumus” (tēvs Juzefs Kozlovskis SJ).

 

Bartimeja lūgums: ”Ka es varētu redzēt” (Mk 10, 51b), bija ļoti konkrēts un ticības pilns. Pilnīga uzticība Kristum. Līdz galam. Dievs dod satikšanās žēlastību, bet svarīga ir mūsu atbilde - nomest mēteļus, piecelties, pat pietrūkties kājās (sal. Mk 10, 50) un doties pie Jēzus. Tad saņemam to, ko lūdzam ar ticību: ”Ej! Tava ticība tevi ir izglābusi” (Mk 10,52a).

"Un tas tūlīt kļuva redzīgs un ceļā Viņām sekoja." (Mk. 10, 52b)

Redzam, ka cilvēks, kurš ir saņēmis tik daudz Dieva mīlestības un žēlastības, neaizmirst Viņam pateikties. Svētais Marks raksta, ka Bartimejs sekoja Jēzus tālākajām gaitām, bet svētais Lūkass piebilst, ka, ejot līdzi, viņš Dievu slavēja (sal. Lk 18, 43). Ir tik svarīgi pateikties! Visu no Dieva saņemam un būtu liela necieņa, ja mēs aizmirstu Viņam pateikties, ja aizmirstu atdot godu Tam, kurš mums parāda tik lielu žēlsirdību. Bartimejs atguva redzi, viņam vairs nav jādzīvo tumsā. Jēzus atvēra Bartimejam miesas acis, bet tai pat laikā Bartimejs raudzījās uz Jēzu ar ticības acīm, ar gara acīm. Viņš devās pie Kunga ar paļāvības pilnu sirdi. Sirdi, kas ar neatlaidību un ticību lūdza mīlestības pieskārienu un to arī saņēma...

 

Autors: Sem. Elvis Rudovičs