Evaņģēlija pārdomas (Mt 14, 22 - 33)

Šajā Evaņģēlija fragmentā mēs redzam, kā Jēzus veica brīnumu, kas nav iespējams parastam cilvēkam – staigāt pa ūdens virsmu nav vienkārša cilvēka spēkos, bet Dievam, kas ir visa radītājs, ir vara pār visu – gan redzamo, gan neredzamo. Un to arī apliecināja Dieva sūtītais Dēls – Jēzus. Viņš ļāva arī savam māceklim Pēterim būt par šī brīnuma līdzdalībnieku un daudzajiem cilvēkiem laivā – par šī brīnuma aculieciniekiem, bet sava cilvēciskā vājuma un mazticības dēļ Pēteris sāka grimt un lūdza palīdzību no Jēzus.

            Gribas uzdot sev jautājumu – kāda ir mana ticība un cik tālu esmu gatavs iet? Cik paļāvīgs esmu Kunga priekšā?

            Dievs redz mūsu vājības un vienmēr steidzas palīgā, ja patiesi saucam uz viņu, gluži kā šajā Evaņģēlija fragmentā, kad Jēzus redzēja Pētera mazticību, kuras dēļ viņš sāka grimt jūrā, Viņš neļāva Pēterim nogrimt, bet sniedza savu svēto roku un izglāba viņu. Tāpat Dievs steidzas pretī katram, kas sper kaut vai vismazāko soli Viņa virzienā. Dievs atdeva savu Vienpiedzimušo Dēlu par katru no mums, jo Viņa mīlestības lielums pret mums ir neaptverams, tāpēc Dievs negrib, lai viņa radība, ko Viņš tik ļoti mīl aizietu pazušanā, bet gan tiktu izglābta, lai mūžībā dzīvotu kopā.

            Pēc radīšanas Dievs nepamet savu radību. Viņš ne tikai piešķir tai eksistenci, bet arī ik mirkli uztur to esamībā, dod tai spēju darboties un virza to uz galamērķi. Atzīt šo pilnīgo atkarību no Radītāja nozīmē iemantot gudrību un brīvību, prieku un uzticību: „Tu mīli visu, kas pastāv, un neko neienīsti no tā, ko esi radījis, jo, ja Tu kaut ko būtu ienīdis, Tu to nebūtu radījis. Un kā gan kaut kas varētu pastāvēt, ja Tu to negribētu? Vai arī: kas saglabātos, ja Tu to nebūtu aicinājis? Bet Tu visus saudzē, jo viņi ir Tavi, Kungs, kas mīli dvēseles.” (Gudr 11, 24-26)

             Skaista ir bērnu paļāvība, kuri visu gaida no sava Tēva. „Viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļaunajiem un labajiem un lietum līt pār taisnīgajiem un netaisnīgajiem”(Mt 5,45) un ikvienai dzīvībai Viņš dod barību savā laikā. Jēzus māca mūs būt paļāvīgiem: tas patiešām godina mūsu Tēvu, ja mēs atzīstam, ka Viņš ir tik labs un tālu pārsniedz jebkuru labestību.

            Lai stiprinātu savu ticību mums ir jāuzticas Dievam, lai Viņš varētu mūs stiprinātu ticībā, vienmēr uzturētu savā gādībā un veidotu mūs pēc savas Dievišķās sirds parauga. Atklādams mums savu vārdu, Dievs tajā pašā laikā atklāj arī savu uzticību, kas vienmēr ir bijusi un vienmēr būs. Dievs, kas atklāj savu vārdu, atklāj sevi kā vienmēr klātesošu Dievu, kas vienmēr ir līdzās savai tautai, lai to glābtu.

            Paļausimies uz Dieva gribu, kurš mūs tik ļoti mīl, uz Dievu, kurš neatstāj nevienu nomaldījušos avi, bet steidzās tai palīgā, uz Dievu, kurš ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība. Pilnīgi uzticēsimies ejot Viņam pretī, lai mūsu cilvēciskā mazticība neļautu mums nogrimt ceļā pie mūsu Tēva.

                                                                                    Sem. Mārtiņš Kārklis