Cilvēks dzīvojot uz zemes, sastopas ar
dažādām lietām, pirmkārt, jau ar redzamām jeb radītām lietām. Viņš tās uzlūko,
pieskaras, izmanto ikdienā savas darbības pilnveidošanā, saskarsmē ar tām
savukārt rodas sajūtas, priekšstati, pārdzīvojumi, emocijas. Viss ir radīts
labs, bet cilvēks ir radīts ļoti labs. Taču cik bieži šis cilvēks pie sevis
pārdomā par šīm lietām, kas nav „nokritušas no zila gaisa”, bet katrai ir sava
vieta un nozīme šajā pasaulē. Cik bieži, tiek pārdomāts par dzīvību, tās
vērtību? Padomājot par to, pavisam noteikti nāk prātā, ka ir Kāds, kas valda
pār radīto, Tāds, kurš ir bezgalīgi labs un mīlošs.
Kad
Mozus lūdza Dievu, lai Viņš parādītu savu godu, tad Dievs viņam atbildēja: „Es
tev parādīšu visu savu godību.” (Izc 33,19). Dieva godība ir Viņa bezgalīgā
labestība, ar kuru Viņš no dienas dienā nāk pie savas radības, it sevišķi pie
cilvēka, lai veidotu mīlestības saites ar viņu sirdīm. Dievs ietver sevī katru
labumu, nav tāda labuma, kas pastāvētu neatkarīgi no Dieva, un Dievā nav tāda
labuma, ko Viņš būtu saņēmis no kāda cita, viss nāk no Viņa. Viņš pats pēc
savas dabas ir bezgalīgais labums, un pēc šī labuma ir jātiecas katram
cilvēkam, lai arī sirdi piepildītu ar Viņa bezgalīgo mīlestību. Ja pati radība
ir laba, tad tika tādēļ, ka to Dievs ir piešķīris no sava labuma. Radījums pats
no sevis nespēj ne eksistēt, ne iegūt kādu labumu, bet viss nāk no augstākā
labuma avota – Dieva. Jēzus teica jauneklim, kas Viņu bija nosaucis par „Labo
Mācītāju” - „Kāpēc tu mani sauc par labo? Neviens nav labs, kā vienīgi Dievs.”
(Mk 10,18). Tikai par Dievu var teikt, ka Viņš ir labs, tādā nozīmē, ka Viņš ir
pats labums, ka labums Viņam ir no dabas, ka no dabas Viņam ir dievišķums. Kā
Viņš nevar pazaudēt savu dievišķumu, tā nevar pazaudēt arī savu labestību. Zudīs
reiz debesis un zeme, gadu tūkstoši aizies pagātnē, bet Dieva labestība paliks
mūžam. Lai kas arī notiktu, Dievs nekad nemainīsies, jo Viņš ir pilns
labestības un nemainīgs. Var vairoties cilvēku ļaunums un grēki, bet mūžam nemainīga
pastāvēs Dieva labestība, nekāds ļaunums to nespēj aizēnot. Mēs varam skaidri
redzēt, ka Dieva labestība stāv pāri katram ļaunumam, pat no ļaunuma Dievs spēj
iegūt labumu. Tā no cilvēka krišanas grēkā Dievs panāca nesalīdzināmi lielāku
labumu – notika Vienpiedzimušā Dieva Dēla iemiesošanās cilvēku pestīšanas dēļ. Tāpēc
var teikt, ka labestība ir Dievam raksturīga īpašība. Viņš arvien turpina darīt
labu savai radībai, labo panākdams pat no ļaunuma.
Dievs
ir bezgalīgi labs gan pats sevī, gan visos savos darbos. No Viņa, no bezgalīgās
labestības, rodas tikai kaut kas labs, caur šiem labumiem Viņš grib tuvināt
savu radību, lai pēc tam ar tiem dalītos mūžīgajā labumā. „Un Dievs redzēja
visu, ko Viņš bija darījis, un lūk, viss bija ļoti labs.” (Rad 1,13). Viss, kas
vien iziet no Dieva rokas, tam klāt ir labestības zīmogs: laba ir saule, kas
dod zemei gaismu un siltumu, laba ir zeme, kas dod ziedus un augļus, laba ir
jūra, debesis un zvaigznes – viss tas ir labs, jo ir Dieva roku darbs, tas ir
bezgalīgās un mūžīgās labestības panākums. No saviem radījumiem Dievs ir
izraudzījies arī tādus, kuriem labums pastāv ne tikai no radīšanas akta, bet
arī no brīvās gribas, kādu Dievs tiem piešķīris. Tā ir liela priekšrocība, kādu
Dievs dāvājis cilvēkiem. Dievs ne vien radīja cilvēku labu, bet ļāva arī viņam
pašam ar savu līdzdarbību, piedalīties Dieva labajās darbībās, saskaņojot savu
gribu ar Dieva gribu, ar šo nolūku Dievs ir dāvājis cilvēkam lielo brīvības
dāvanu, lai viņš pilnīgi no brīvas gribas pieņemtu Dievu, savu Radītāju,
bezgalīgās labestības dāvātāju.
Lūgsim
Dievu, lai mēs katru dienu spētu apzināties Dieva labestības darbību savās
dzīvēs, un saskaņojot savu brīvo gribu ar Dieva gribu, vairotu Dieva valstību
uz zemes, kuru Viņš savā labestībā radīja mūsu dēļ.
Sem. Mārtiņš Kārklis
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru