Pārdomas par grāmatu- "Garu izšķiršana"

     Kad uz “ Mieram Tuvu ” aizmugurējā vāka ieraudzīju jauno grāmatu “ Garu izšķiršana” Ignācisks ceļvedis ikdienas dzīvei, es nodomāju varbūt to nopirkt un tā arī izdarīju. Aizgāju uz semināra grāmatnīcu un nopirku. Biju tik laimīgs, ka atkal man ir jauna grāmata un būs jaunas zināšanas, bet nebiju gaidījis, ka tas, ko lasīšu būs kaut kas tāds kas man liks daudz ko mainīt savā ikdienā un vēl dot vielu pārrunām ar savu garīgo tēvu, padalīties ar citiem un arī kādam dot padomu kā atrast un atpazīt to, kas traucē viņa garīgajā dzīvē augt un iet kopā ar sv. Ignāciju pie Dieva. Bez ilgas domāšanas apņēmos to izlasīt un par izlasīto pavēstīt jums. Varu teikt vienu, ka šī grāmata varētu būt kā obligātā literatūra ikvienam, kurš savā ikdienas dzīvē saskaras ar grūtībām, problēmām un neredz tām ne gala ne malas un reizēm pat pazaudē prieku pateikties Dievam un saprast, kad notiek novirzīšanās no Dieva. Varbūt jūs domāsiet, ka tas ir viss šajā grāmatā, bet nē, jo izlasīt ir viens, bet otrs ir sākt dzīvot tā, lai mācītos gan no savām pieļautajām kļūdām gan no citu kļūdām. Dievs uzrunā savus ļaudis, bet tikai cik no mums Viņā patiesi ieklausāmies?

Iesaku šo grāmatu lasīt ļoti rūpīgi un atbildīgi. Aicinu ar pārliecību strādāt pie savas garīgās dzīves uzlabošanas vai arī zināšanu bagātināšanas šajā jomā.

Daži citāti kas mani uzrunāja un lika aizdomāties par šo un to sev personisku:

“Ignācijs lieto terminu pamestība: tas ir emocionālas nomāktības stāvoklis, kas iedveš skumjas un atņem dzīvesprieku. Īpašības apzīmējums garīgā, tāpat kā citos noteikumos, nozīmē, ka tā tieši un nepastarpināti saistīta ar ticību un Dievu gribas pildīšanu. Tādējādi vārdu savienojums garīgā pamestība norāda uz emocionālu nomāktību ( tāpēc “pamestība ”), kas tiešā veidā iespaido mūsu ticību un Dieva gribas pildīšanu (tāpēc “garīgā”). Alise ne tikai “ jūt, ka ir pilnīgi zaudējusi drosmi ” (tā ir emocionālā nomāktība), bet arī jūt, ka “ Dievs viņu pametis” ( tieša atsauce uz ticību). Jana ne tikai piedzīvo “ nemieru ” un “ apjukumu ” (tā ir emocionālā nomāktība), bet arī “ sāk šaubīties, vai Kungs ir bijis klātesošs”, un “ viņas ilgas pēc Dieva ir tikai ilūzija” ( tieša atsauce uz ticību). Abas pieredzes ir specifiski garīga pamestība. “ (110-111 lpp.)

“Jo mazāk mēs cenšamies pārvarēt fizisko ( nogurums ) vai psiholoģisko ( nomāktība) negarīgo pamestību, jo vairāk pieaug risks piedzīvot arī garīgu pamestību. Ja esam noguruši un nomākti , tad pavisam maz vairs pietrūkst līdz šaubām par mūsu aicinājumu, ko esam saņēmuši no Dieva, un līdz tam, ka sarūk mūsu uzticība lūgšanai un kalpošanai Dievam. Lai rūpētos par savu garīgo dzīvi un izvairītos no garīgās pamestības, ir būtiski, ka prasmīgi pārvaldām visas savas cilvēciskuma dimensijas ” (112.lpp)

“ Garīgā pamestība liek cilvēkam zaudēt cerību uz jebkādu īstu izaugsmi attiecībās ar Dievu. Šim cerību zudumam uzreiz seko vēlme pārtraukt garīgas izaugsmes centienus. ” (116 lpp)

“ Dievs nekad nesniedz garīgo pamestību. Tomēr Dievs savā mīlošajā apredzībā reizēm pieļauj, ka ienaidnieks mūs noved garīgajā pamestībā. ” (120 lpp)

Man vēl būtu ko citēt, bet izvēlējos šo domu. Šeit atklātais patiesīgums ir, lai mēs strādātu pie savas garīgās dzīves, jo domāju, ka šajā ikdienas rutīnā, stresā un laika trūkuma dēļ mēs daudz ciešam un pa reizēm citus sāpinām. Vēlu veiksmi tavā izaugsmē.

Mans vērtējums 10/10

P.S. Lieku 10 balles, jo grāmata ir izcils veids, kā garīgi pilnveidoties un veidot patiesu izaugsmi savā garīgajā dzīvē.

sem. Jānis Grīgs