Lūgšana “Gods lai ir”

Lūgšana “Gods lai ir” tiek lietota Baznīcas liturģijā, tādēļ tai ir sava forma, kas ir oficiāli apstiprināta. Kā redzams latviešu valodā izdotajās liturģiskajās grāmatās (piemēram, Romas misālē, breviāra samazinātajā izdevumā), kā arī lūgšanu grāmatā “Slavējiet Kungu”, kurā apkopotas dievkalpojumos izmantotās Baznīcas apstiprinātās lūgšanas, vienmēr tiek lietota šāda forma: “Gods lai ir Tēvam un Dēlam, un Svētajam Garam, kā tas no iesākuma ir bijis, tā tagad un vienmēr, un mūžīgi mūžam. Amen.” Tādēļ arī individuālās vai kopīgās lūgšanās vajadzētu izmantot šo Baznīcas noteikto formu, neskatoties uz to, ka atsevišķos izdevumos, kas nav Baznīcas oficiālie liturģiskie teksti, vai cilvēku ieražās parādās forma ar nobeigumu “mūžīgi mūžos. Amen.” Savukārt, kompetence izskatīt liturģiskās lūgšanas un veikt tajās izmaiņas attiecas uz Latvijas bīskapu konferences liturģisko komisiju.

Lūgšana “Gods lai ir” tiek saukta par doksoloģiju jeb slavas dziedājumu. Tā cildina trīsvienīgo Dievu, atzīstot, ka Viņam ir mūžīgs gods, kas nekad nebeigsies. Ticīgais ar šo lūgšanu pievienojas debesu Baznīcai, kas nebeidz slavēt un apbrīnot savu trīsvienīgo Kungu.

Doksoloģijas ir pazīstamas jau no Baznīcas pirmsākumiem. Evaņģēlijā, ko uzrakstījis svētais Lūkass, aprakstīta aina, kad Betlēmē bija piedzimis Pestītājs un debesu eņģeļi slavēja Kungu, saucot: “Gods Dievam augstumos un miers virs zemes labas gribas cilvēkiem.” (Lk 2, 14) Apustuļi savās vēstulēs arī teic Kunga godu, piemēram: “Lai slavēts Dievs un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas mums Kristū ir devis ikvienu garīgo svētību debesu lietās.” (Ef 1, 3) Un arī Atklāsmes grāmata attēlo, kā debesīs Dievs tiek cildināts: “Tu esi cienīgs, Kungs un mūsu Dievs, saņemt godu un cieņu, un spēku, jo Tu esi radījis visu un Tavas gribas dēļ tas pastāvēja un tika radīts.” (Atkl 4, 11) Baznīca šīs vai citas doksoloģijas lieto gan Svētajā Misē, gan citu sakramentu piešķiršanā, gan stundu liturģijas svinēšanā.

Ja runājam par lūgšanas formu “Gods lai ir Tēvam un Dēlam, un Svētajam Garam”, kad reizē tiek slavētas visas trīs dievišķās Personas, tad tā izplatījās 4. gadsimtā, aizstāvot katolisko mācību par Jēzus Kristus un Svētā Gara dievišķību pretēji tajos laikos izplatītajiem maldīgajiem viedokļiem, kas to apšaubīja. Sākotnēji lūgšanas “Gods lai ir” otrajā daļā netika pieminēts “kā tas no iesākuma ir bijis”, taču ir liecības, ka jau 6. gadsimtā Romā šie vārdi ietilpa tās sastāvā, un 7. gadsimtā lūgšanas mūsdienu versija bija jau izplatījusies starp latīņu rita kristiešiem.

Šī lūgšana ietilpst Baznīcas stundu liturģijā kā nobeigums, ar ko beidzas katrs psalms vai dziedājums, izņemot Daniēla grāmatas dziedājumu, ar ko visa radība tiek aicināta piedalīties Dieva slavēšanā, kuram ir sava īpaša doksoloģija: “Slavēsim Tēvu un Dēlu, un Svēto Garu, slavēsim un teiksim Viņu uz mūžiem. Esi slavēts debesu plašumā un teicams, un godājams uz mūžiem.” Lūgšana “Gods lai ir” ietilpst arī Rožukronī, pēc katra noslēpuma 10 “Esi sveicināta, Marija” reizēm cildinot trīsvienīgo Dievu, kurš ir tik brīnišķīgi darbojies Vissvētākās Jaunavas dzīvē.

Taču “Gods lai ir” var praktizēt arī ārpus kādas plašākas lūgšanas, jo tā ir vienkāršs un īss veids, kā slavēt Kungu. Tādēļ iemīlēsim šo lūgsnu, kas satur maz vārdu, bet tik dziļu nozīmi!

Sem. Jānis Rajeckis