Jau
atkal pagājis kāds laiciņš kopš pēdējo reizi biju kaut ko
uzrakstījis. Beidzot pārvarēju savu slinkumu un, paņemdams rokā
pildspalvu, sāku dalīties savās pārdomās.
Iepriekšējā
reizē es dalījos ar savām pārdomām, kas saistījās ar
Euharistijas sakramentu, bet šoreiz es vērsīšu uzmanību uz
Grēksūdzes sakramentu, kuras es piedzīvoju no vienas pastaigas.
Bija
sestdiena. Visu dienu bija novērojama saule, kas izmisīgi mēģināja
sūtīt savus starus katrā ēnas apsaimniekotajā stūrī. Šie
sildošie stari ne vienreiz vien pieskārās mūsu acīm, ļaujot vēl
kādu laiku aplūkot saules radīto apžilbinājumu.
Kas
kopīgs Kristum ar sauli, kāds var vaicāt? - Pasaules gaišums.
Atšķirība? - Kristus ir gaisma pat tumsā, naktī, miegā. Viņš
nemitējas mūs saukt uz atgriešanos. Viņš nemitējās krītot zem
krusta, radot jaunas, putekļiem pildītas brūces. Viņš nemitējas
tagad, sniedzot savu mīlestību pat tam, kuru neviens nepazīst. Viņš
mūs sauc. Viņš mūs uzrunā: bērns, nebaidies..nāc pie Manis..no
Manis nav jābaidās, jo Es esmu tavs draugs! Cik Jēzus ir labs, ja
jau aicina mani, sauc mani un piedod visu to grēku daudzumu, ko esmu
pieļāvis krītot pār pasaules grēka vadiem.
Pienāca
vakars. Palūkojoties ārā pa logi, bija redzams sniegs. Sniegs, kas
lēnām krita no debesīm. Tik daudz. Tik skaisti.. Palūkojoties uz
parka augstajām lampām, varēja dziļāk ielūkoties šajā
vienkāršajā dabas procesā. Mazi sniega gabali, kas kā smilšu
graudi bira no debesīm.. Tik daudz. Tik skaisti! Sapratis, ka šo
skaistumu nedrīkst laist garām, devos ārā. Sen nebiju izdzīvojis
tik lielu mieru un klusumu.
Pastaigājoties,
vējš pūta vieglā dvesmā, liekot mazajiem sniega graudiem krāties
uz jau aukstuma adoptētai sejai. Graudi bija mazi un asi. Katru
reizi trāpot uz sejas, kamēr acis aizturētas mierā, liekot sajust kutelīgumu un it kā saucot, lai ceļos augša no šīs sniegotā
sapņa. Bet tas nebija sapnis. Tomēr acis atvērdams, es jau biju
viscaur balts.
Tajā
brīdī es atminējos: “Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā
asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs.” [Jes 1, 18] Sniegs
bija tiešām balts. Vēl jo vairāk, kad apģērbts ir melns.
Šajā
pastaigā sapratu divas lietas: 1. Jēzus mums vēlos piedot, lai
mēs būtu kopībā ar Viņu; 2. Viņš ļoti labi spēj mūs uzrunāt
caur apkārtējām lietām. Dažkārt caur lietām, kuras jau tiek
raksturotas kā “ikdiena”.
Atsauksimies
Jēzus aicinājumam uz lielāku draudzību ar viņu, atzīstot, ka
esam kļūdījušies un, ka par spīti visam, Jēzum ir vieta mūsu
sirdī. Tas neko daudz neprasa, bet toties daudz dod.
Maranatha!
Autors: Sem. E. Slišāns
Skaisti!
AtbildētDzēst