Iemiesošanās un dzīves jēga

Vārds ienāca pasaulē...

Vienots ar cilvēkiem

Jēzus Kristus ieņemšana un piedzimšana - Viņa iemiesošanās ir notikums, kuru nevar palaist garām pārdomās par savas dzīves jēgu un mērķi. Šis fakts pārmaina visas cilvēces un katra cilvēka vēstures gaitu. Tas ir būtisks īpaši tad, kad laiku pa laikam uzmācas mokoši jautājumi par to, kas esmu un kādēļ dzīvoju. Dažreiz dzīves situācijas pieprasa to, lai mēs nevilcinoties pieņemtu šos jautājumus un atrastu uz tiem atbildes. Pārdomas par faktu, ka Dievs kļūst cilvēks, dod mums svarīgas norādes... 

 

Baznīcas Tradīcija vienmēr glabāja to, ka iemiesošanās brīdī Jēzus Kristus noslēpumainā veidā, bet ne mazāk reāli, savienojās ar katru cilvēku. Nekādā veidā Viņu vairs nevar atvienot no cilvēku dzimtas. Kristū caur iemiesošanos cilvēciskā daba tika paaugstināta (sal. ”Gaudium et spes”, 22). Šī paaugstināšana nepastāv tikai Viņā, bet personās visos laikos un vietās. Jo Dieva Dēls nekad neatvienojās no sava cilvēciskuma. Tātad katrs, pat visvairāk attālinājies no Dieva cilvēks, ir savienots ar Viņu, pateicoties tam, ka ir cilvēks. Katrs ir ievadīts Dieva žēlastības, kas paaugstina cilvēcisko dabu, darbības lokā.

Pilnībā Cilvēks

Jēzus cilvēcība ir pilnīga: Viņš ir pilnīgs Cilvēks. Šis apzīmējums runā arī par pilnīgu Viņa solidaritāti ar mums, konkrētiem cilvēkiem. No tā izriet, ka Kristus cilvēciskā noslēpuma pazīšanā, tiešs atskaites punkts ir mūsu cilvēciskais stāvoklis kopā ar tā apstākļiem. [...] Šo iemiesošanās radikālismu dziļāk pētīja sv. Augustīns, studējot Psalmu grāmatu savā milzīgajā darbā ”Enarrationes in Psalmos”. Pateicoties Psalmiem, viņš saprata, cik radikāls solis Dievam bija kļūt par cilvēku. Jau pirms svētā Augustīna svētais Atanāzijs Lielais apgalvoja:  

”kas steidzas pie tikumiem un grib pazīt mūsu Pestītāja šīs zemes dzīvi, tas lai vispirms lasa no Svētajiem Rakstiem Psalmus, lai viņa acu priekšā būtu patiess dvēseles saviļņojums un caur šo vārdu lasīšanu viņš sevi veidotu un celtu” (”Ad Marcellinum”, 13). 

Psalmus nepieciešamas lasīt pat pirms Evaņģēlijiem. Tie dod ieskatu Jēzus iekšējā dzīvē. 

 

Pirmie kristieši ne tikai lūdzās ar Psalmiem kā Jēzus. Viņi redzēja Psalmos Jēzu, kurš lūdzas, pārdzīvoja tajos Viņa Noslēpumu un, kā Augšāmcēlušās Miesas locekļi, arī paši savu noslēpumu. Iemiesošanās nozīmē arī to, ka Kristus pieņēma mūsu vārdus par savējiem. Visus vārdus! Psaltērijs tomēr ietver sevī galēju eksistenciālo cilvēka stāvokļu ekspresiju: prieku un sarūgtinājumu, godināšanu un vainas sajūtu utt. Lai saprastu, kā Kristus - Dievs varēja izteikt visus Psalmu vārdus, svētais Augustīns lietoja izteicienu transfiguravit nos in se. To varētu tulkot kā ”padarīja klātesošu, parādīja mūsu esamības realitāti Viņā, pārveidoja mūs Sevī”. Kristus par savējo padarīja cilvēces likteni un balsi. Pieņēma visus šos vārdus un kopā ar tiem visus emocionālos un garīgos stāvokļus, kādus piedzīvo cilvēks. Svētais Augustīns saka:  

”Tādēļ, ka vēlējās pieņemt kalpa veidu, Viņš, kurš nejuta riebumu pieņemt mūs sevī, neatteicās mūs pārveidot sevī un runāt ar mūsu vārdiem” (En in Ps 30, II). 

Kristus paņēma uz sevis cilvēku vājības, padarīja tās par savējām un piešķīra tām lūgšanas izteiksmi. ”Ne tikai iegāja ciešanu situācijā, pieņēma cilvēcisko vājumu un nāvi, bet arī cilvēciski to pārdzīvoja un izteica” (M. Fiedrovičs). Visos Psalmu vārdos atstarojas un iespiežas Viņa afektu, emociju, sajūtu pārdzīvojums. Tādēļ lūgšana ar Psalmu vārdiem iemiesotā Dēla gaismā, lūgta it kā no Kristus iekšienes un kopā ar Viņu, ir priviliģētas zāles cilvēka sirdij.

Pilnīgs Cilvēks

 

Kristus tāpat ir pilnīgā veidā (izcils, bez vainas, bez grēka) cilvēks. Tādēļ Viņā tiek izgaismots cilvēka noslēpums. Jo ”Dieva plāns ir viens, un kā vienību nepieciešams redzēt radīšanu un pestīšanu, īstenotu caur Dieva Dēla iemiesošanos. Iemiesošanās iespējamība ir apstāklis tam, ka radīšanā bija iespējama” (K. Rāners SJ). Tāpēc ir jāpieņem, ka radīšana tika īstenota Kristū. Cilvēks jau no sākuma bija tik ļoti Dieva iecerēts, lai varētu atspoguļot Viņa Dēla attēlu. Kristus ir ne tikai pēdējais vārds par cilvēces eksistenci, bet arī pirmais. Pateicoties tam, iemiesošanās norāda, ka pestīšana nav kaut kas cilvēkam uzspiests no ārienes. Vienība ar Jēzu pilnveido cilvēku iekšēji. No radīšanas sākuma nav nekāda cita cilvēciska aicinājuma, kā vien tas, lai cilvēks veidotos pēc Kristus parauga. Tātad Kristus ir ietverts definīcijā - kas ir cilvēks. Kristus cilvēcība ir attēls tam, ko īsti nozīmē būt cilvēkam. Cilvēki, caur Viņa atdarināšanu, var sasniegt savu pilnību tieši tādēļ, ka pēc Viņa attēla un līdzības katrs no mums tika radīts. ”Kas seko Jēzum - Pilnīgam Cilvēkam, tas pats kļūst arvien cilvēciskāks” (L. Ladaria SJ). Tādēļ kļūt par Kristus attēlu nozīmē kļūt par to, kas esi. Nozīmē arī kļūt par pestītu cilvēku. Šādā veidā pārdomu mirklis par Jēzus piedzimšanu, var parādīt virzienu mūsu atbilžu meklējumiem uz jautājumiem par savas dzīves jēgu un mērķi.

No poļu valodas tulkoja: Sem. Elvis Rudovičs

Tēva Jaceka Poznaņska SJ raksts žurnālā “Jēzus Sirds vēstnesis” , decembris 2012

O. Jacek Poznański SJ “Posłaniec Serca Jezusowego”, grudzień 2012