Nesen,
ielūkojoties ‘Geo’ žurnālā, es ļoti sašutu. Kādā no
lappusēm es ieraudzīju, ka viņi reklamē žurnālu ‘Praktiskā
Astroloģija’. Pārsteigums bija saistīts ar to, kaļoti svinīgā
veidā sākas pseido-zinātnes propoganda. Lai gan tā jau ir kļuvusi
par mediju (īpaši laikrakstu, žurnālu utt.) neatņemamu
sastāvdaļu, tā izskatās, ka sāk ieņemt tādus troņa augstumus,
kurus, pēc loģikas, tai nekad nevajadzētu sasniegt. Līdz ar to,
šīs manas pārdomas būs saistītas ar šo augsti un izcili atzīto
„zinātni”.
Lai
jau sākumā nekļūtu kristīgi-kaitinošs, paraudzīsimies uz to
visu no loģikas viedokļa. Ir zvaigznes. Tās, protams, ir ļoti
skaistas. Man pašam personīgi ļoti patīk vasaras naktīs gulēt
un tajās raudzīties. Tās pastāv tajā pašā laikā, kādā esam
mēs, t.i., mēs raugamies uz tām no 21.gs. un es atļaušos domāt,
ka zvaigznēm nekas daudz, laika ziņā, neatšķiras. Tad jautājums
ir – kā kaut kas, kas pastāv ar mani vienā un tajā pašā
laikā, var par mani vēstīt to, kas ar mani nav vēl noticis, un
kas arī ar pašu zvaigzni vēl nav noticis (atvainojos par
sarežģītību, bet tā ir neliela Augustīna ietekme). Un šādu
kāda dzīves noteikšanu var teikt par visiem zīlēšanas
elementiem – kafijas biezumi, hieromantija utt.
Dosimies
tālāk. Šī noteikšana man liekas absurda pati par sevi. Tad
jautājums – šis cilvēks, kurš ar to nodarbojas – kā viņš
to zin? Kura ir tā cilvēka prāta daļa, kas viņam atļauj spriest
par to, ka man un vēl miljardiem citu cilvēku, kuri dzimuši kādā
noteiktā laikā, ir ejams viens dzīves ceļš?
Sanāk,
ka pēc viņu domām, mana dzīve jau ir zvaigznēs iepriekš
izdzīvota un, ka es tikai atdzīvoju to, kas jau ir skaidrāks par
skaidru. Ja tas tā ir, tad kurā brīdī es dzīvoju? Kas ir tas,
kas pieņem manas dzīves lēmumus – es vai zvaigznes? Kas ir tas,
kas veido manas attiecības ar cilvēkiem – es vai zvaigznes? Kas
mani radīja...zvaigznes – nekustīgas putekļu masas?
Cilvēki
smejas par kristiešiem, ka tic spokiem. Ko tad var teikt par šiem
cilvēkiem, kuri domā, ka gaismas spīdeklīši sakārtos viņu
dzīves vai, ka jau ir tās sakārtojuši. Nebūsim muļķi un
padomāsim, kam mēs ticam. Kam mēs uzticam savu likteni? Kas mūs
radījis un veidojis?
Dievs,
paldies par visu, ko tu man esi devis. Par sauli, kas silda, par
zvaigznēm, kas spīd, par visu, ko tu esi radījis. Paldies, ka
parādīji, kas ir patiesība, tomēr neticīgo acīs tā vienmēr
paliks muļķība. Mūžam esi slavēts par savu neizdibināmību.
Turpini mums atklāt savus noslēpumus un tos iepazīt. Amen.
Autors:
Sem. E. Slišans
Tāda sajūta, ka tas ir Emīla Slišāna blogs, nevis semināra blogs!
AtbildētDzēstPārējie skopojas.
Dzēst