26. janvārī
Rīgas Garīgā semināra telpas uzņēma lielu Latvijas katoļu garīdznieku skaitu,
svinot viena no semināra aizbildņu – sv. Akvīnas Toma svētkus. Lai gan,
iespējams aukstā laika un slideno ceļu dēļ, atbraukušo priesteru skaits nebija
tik liels kā uz Terēzītes (Sv. Terēzes no Bērna Jēzus) svētkiem aizvadītā gada
nogalē, tomēr svētki pagāja garīgā pacilātībā ar kopīgu Sv. Misi, referāta
lasījumu, maltīti, bīskapu uzrunām un semināra trešā kursa studentu teatrālu
uzvedumu – kurā filozofiski tik aizraujošo dialogu starp Aristoteli (atveidoja
K. Oliņš) un sv. Akvīnas Tomu (atveidoja J. Rajeckis) izdevās pārtraukt vien
pēc bīskapu aplausu iejaukšanās. Ja to nebūtu, iespējams Aristotelis patiešām
būtu nokristīts. Ņemot vērā to, ka sv. Toms uz Aristoteļa filozofijas
principiem ir uzcēlis savu kristīgo filozofiju – teoloģijas sistēmu, Tomu mēdz
dēvēt par Aristoteļa kristianizētāju. Šī doma lieliski atspoguļojās mūsu
semināristu priekšnesumā.
Sv. Toms ir
mācījis, ka filozofija nozīmē zināt kāda ir lietu patiesība, nevis informēties,
ko cilvēki par tām ir domājuši. Izzināt To ko izprātot neizdevās Aristoteliem,
ar Dieva žēlastības palīdzību izdevās Sv. Akvīnas Tomam - viņš meklējot patiesību,
nonāca ne tikai pie tās apcerēšanas, bet arī to sastapa un redzēja vaigu vaigā.
Pats sv. Toms raksta, ka cilvēks ar dabiskajām prāta spējām var izzināt
patiesību ierobežoti, bet atzīstot Dievu, cilvēks pie atziņām nonāk pārdabiskā
veidā, ko ar dabisko prātu atklāt nav iespējams. Tieši tāds ir daudzu svēto
noslēpums, kuri nekļuva gudri iemācoties pasaules zinības, bet viņu gudrības
avots bija Dieva pazīšana, kas vispirms sākas ar Viņa atzīšanu.
Tieši tāpēc
sv. Tomu no Akvīnas, kura piemiņas dienu Katoļu Baznīca svin 28. janvārī godā
kā priesteri un Baznīcas doktoru. Viņš tiek saukts arī par „eņģeļu doktoru” (doctor angelicus). Viņš pārstāv Katoļu
Baznīcā pieņemto filozofiju, kā raksta kardināls Jānis Pujats, un tas piešķir
šī vīra darbiem svaru.
Lielu ieguldījumu
Akvīnas Toms ir atstājis ne tikai uz filozofiju, bet arī uz Katoliskās Baznīcas
katehismu, liturģiju, noteikti jāpiemin arī augstvērtīgi prozaiskās un dziļi
teoloģiskās himnas. Par vērtīgu un paliekošu darbu uzskata viņa sarakstīto
Teoloģijas Summu (Summa Theologica),
tajā aptverot visu dogmatisko teoloģiju, morālteoloģiju un ļoti daudz no paša
sv. Toma filozofijas. Teoloģijas Summa, kas par lielu un nenovecojušu vērtību
uzskatāma dogmātiskajā teoloģijā un morālteoloģijā, kas tik ļoti balsta Katoliskās
Baznīcas katehismu, pašam sv. Tomam pēc kāda redzējuma, kurā viņam bija lemts
skatīt Dieva varenību likās, kā viņš pats izteicās, pelavas. Tas bija iemesls, kādēļ šo, četros sējumos
sarakstīto darbu, kuram viņš veltīja septiņus savas dzīves gadus sv. Toms tomēr
pats tā arī nepabeidza (to pabeidza viņa draugs Reginalds no Piperno).
Ja nu
Teoloģijas Summa salīdzinājumā ar Dieva godību ir uzskatāma par pelavām, cik
daudz vairāk par tādām var uzskatīt, piemēram, dabas un citas zinātnes. Atceros
kā pats, ar milzīgu aizrautību studēju ģeogrāfiju, bet, kad Dievs savā
žēlastībā deva iespēju iepazīt viņu, par pārējām zinātnēm es zaudēju ne tikai
interesi, bet arī jēgu. Šādu dabisku „evolūciju” vislabāk novērot maziem
bērniem, kuriem augot un nonākot pie dziļākas atziņas, iepriekšējās intereses
zaudē jēgu.
Nevar noliegt
arī patiesības esamību pārējās zinātnēs, kas ir ceļā uz pilnīgo patiesību. Sv.
Toms pateicās arī savam skolotājam Albertam lielajam, kurš viņam mācīja arī
dabas zinātnes, kas viņam palīdzēja pieaugt gudrībā, ceļā uz īsto patiesību.
Sv. Toms uzsver: „Cilvēkam ir dabiska dziņa pazīt patiesību.” Tātad ir dabiski,
ja mēs atpazīstam, kas ir patiess un nepatiess un pamata līmenī cilvēks sāk
atšķirt patiesību Radītās lietās un to mijiedarbībā.
Tas, kas
Akvīnas Tomu ir tuvinājis šai gudrībai, meklējams viņa mīlestībā uz patiesību,
kuras piepildījumu viņš apraksta kā svētlaimību. Savos studiju gados viņš
dažreiz mēdza klusēt diskusijās, ja nebija ko teikt, taču kvēli aizstāvēja
patiesību. Iespaidojoties no sv. Akvīnas Toma dzīves aprakstiem un ieskatoties
viņa darbos kā arī pārdomājot gudrības saistību ar patiesību un to kādēļ šī
Dieva dotā dāvana tik spēcīgi izpaudās Viņa svētajos, no kuriem spilgti piemēri
ir abi mūsu semināra aizbildņi, nolēmu padalīties ar savām pārdomām šajā
rakstā.
Bieži vien,
sevišķi laicīgajā pasaulē, cilvēka intelekts tiek uzskatīts kā augstākā
vērtība, ko pilnīgi nevar noliegt. Tas cik vērtīga ir gudrība apliecina Sv.
Raksti: „Svētīts, kas gudrību rod, un
tas, kurš iemanto saprašanu, jo tās nes vairāk peļņas nekā sudrabs un vairāk
guvuma nekā zelts”(Sak. 3, 13-14). Šiem pantiem no sakāmvārdu grāmatas
piekristu liela daļa cilvēku. Taču tikai retais ir guvis pārliecību par to, kur
gudrību atrast, turklāt kas ir patiesā gudrība? Ījaba grāmatas 28. nodaļā par
to ir viens no skaistākajiem aprakstiem - pēc uzdota jautājuma: „Gudrība – no kurienes tā, un saprašana – kur
tā mīt?” un pēc ilgiem meklējumiem pasaulē, mantā, konstatējot, ka tai
līdzvērtīgs nav ne zelts, ne stikls, ne pērles, ne topāzs utt., iedvesmotais
autors atklāj: „Dievs saprot ceļu pie tās”,
visbeidzot nodaļa beidzas ar vārdiem: „Bijāt
Kungu ir gudrība”(Īj. 28, 20-28). Šos vārdus, kas atklāj patiesību par
gudrību Svētajos Rakstos var atrast daudzkārt. „Bijība pret Kungu ir gudrības pamatā” (Sīr. 1,14), „Gudrība sākas Kunga bijībā” (Ps. 111,
10), un citur. Sv. Akvīnas Toms uzsver, ka prāts un ticība, vienojoties
savstarpējām draudzības saitēm, noved cilvēku pie patiesības. Tātad ticība
Dievam ir pirmais priekšnoteikums uz patieso gudrību. Bet ja mēs Viņu atzīstam,
tad neizbēgami arī bijājam. Sīraha gudrības grāmatas 6. nodaļā bijība pret
Dievu tiek saukta par vispilnīgāko gudrību un gudrības vainagu. Turklāt nodaļas
18. – 22. pantā ir mudinājums tiekties pēc gudrības. Tieši gudrība bija tas, ko
Dievam lūdza Sālamans (Sāl. 9). Viņš Dievam lūdza gudrību un to arī saņēma, kā
ķēniņš viņš ieguva arī mantu, varu un daudzas sievas un bērnus, ko Dievam viņš
nemaz nebija lūdzis. Lūk – ilgas pēc patiesības, pēc debesu valstības atspulga
cilvēkam dod visu, ja viņš to lūdz, klāt piemetot to, kas vajadzīgs zemes
dzīvei – „Vispirms meklējiet Dieva
valstību un Viņa taisnību un viss pārējais jums tiks piemests klāt”. Sv.
Akvīnas Toms lūdzoties Neapoles sv. Dominika baznīcā piedzīvoja brīnumu ar krucifiksu,
kad baznīcā esošais kokā grieztais Kristus plaši atvērtām rokām parādīja
neskaitāmas pasaules malas un visu savu Radību, uzrunājis sv. Tomu, uz ko viņš
atbildēja: „Es izvēlos Tevi.” Turklāt
Sv. Toms esot teicis: „Tikai Tevi.”
Lūk, divi vīri
– Vecās Derības Sālamans un Jauno Derību atklājušais sv. Akvīnas Toms. Abi lūdz
Dievam patiesību – pirmais lūdz gudrību, lai tā spētu atklāt patiesību, otrs
īsto patiesību, Dievu, kurš sevi atklājis Kristū. Pirmais tikai ilgojās pēc
Dieva un viņa mīlestības, tāpēc viņam bija nepieciešamas sievas un bērni,
saprāts, lai varētu pārvaldīt savu valsti un atklāt Dievu un tuvoties viņam
caur viņa radītām lietām. Otrs vēlējās
pašu Dievu, jo visu, ko Vecās Derības cilvēkam Dievs atklāja caur radītām
lietām, Jaunās Darības cilvēkam – caur savu Garu.
Sīraha
gudrības grāmatas 1. Nodaļa sākas ar vārdiem: „No Kunga ir visa gudrība, ar viņu uz mūžīgiem laikiem” (Sīr. 1, 1)
Kurš gan vēl ar Dievu ir no mūžīgiem laikiem, ja ne Kristus un kas parāda
vispilnīgāko Dieva gudrību, ja ne viņa nodoms mūs atpestīt caur Kristu? Šīs
pašas nodaļas 5. pants saka: „Gudrības
avots – Dieva Vārds debesu augstumos” (Sīr. 1,5). Ja Jēzus Kristus ir
iemiesotais Dieva vārds, tad tas tikai apliecina, ka gudrības pilnība ir
patiesībā, ko mums atklāj Kristus. Viņš ir tas, kurš teicis: „Es esmu ceļš, patiesība...”. Tātad tas,
kas bija Sv. Tomam un nebija Aristotelim vai Sālamanam bija gudrības pilnība,
kas atklājas vienīgi Kristū. Gudrība ir kā glābšana, jo tā aizved līdz
patiesībai. „Tā bija gudrība, kas piecēla
no viņa paša pārkāpuma..., tam parādīja Dieva valstību..., izglāba no grēka...,
jo gudrība lūpas atvēra mēmajiem, tiem, kas vēl neprata runāt valodu atraisīja”
(Sal. 10, 1-21). Kristus saka: „Atzīstiet patiesību un tā jūs darīs brīvus.”
Un, ja Viņš ir patiesība, tad gudrais ir tas, kurš atzīst Jēzu Kristu par savu
Kungu – tie, kuri, pie Viņa ir turējušies, līdz galam arī ir tie, kurus mēs
saucam par svētajiem, kurus Baznīca godā kā doktorus vai caur citiem tituliem
atklāj Dieva gudrību viņos.
Kristum ticīgie
filozofi, kā sv. Akvīnas Toms vai sv. Augustīns sasniedza šo gudrības pilnību,
iepazīstot patiesību par Dieva mīlestību uz mums, ko viņš parādīja caur savu
Dēlu. Vēl pirms sv. Toma otrajā gadsimtā filozofs Justīns savās Apoloģijās
skaidroja: Kristieši piedalās Logosa (Dieva Vārda) atklātās patiesības pilnībā,
kuru lielie pagānu filozofi pazina tikai daļēji, jo katram cilvēkam dvēselē ir
kaut kādi dīgļi, kurus iedēstījis Logoss (II Ap 7;13). Mēs nezinām kā
attīstītos Platona un Aristoteļa filozofija, ja viņi būtu iepazinuši Kristu,
bet varam teikt viņiem paldies, par to, ka viņi kaut kādā ziņā palīdzēja sv.
Tomam ar saviem filozofiskajiem uzskatiem, jo arī tā ir Dieva providence.
Nobeidzot
pārdomas, vēlos atgriezties pie Ījaba grāmatas 28. nodaļas, kur palīgteikumā
papildināts, ko nozīmē patiešām saprast gudrību: „Bijāt Kungu ir gudrība, un vairīties ļauna saprašana” (Īj. 28, 28).
To apliecina arī Jēzus, sakot: „Kas manus
vārdus dzird un pilda, ir līdzīgs vīram, kas savu namu cēlis uz klints”.
Sekojot sv. Toma, piemēram, ir vērts celt savu dzīvi uz klints, kas ir ne tikai patiesības meklēšana, bet tikumu
praktizēšana un saprašana – vairīšanās no ļauna, ik dienas pildot Dieva gribu,
dzīvojot pēc savas sirdsapziņas, jo, kā saka apustulis pat „ticība bez darbiem ir mirusi”. Dienu
pirms Sv. Toma piemiņas dienas evaņģēlija fragmentā Jēzus saka: „Kas izpilda Dieva gribu, tas ir mans brālis,
mana māsa un mana māte.” (Mk. 3, 35)
Raksta autors: sem. V.
Tabors
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru