pirmdiena, 2016. gada 14. marts

Pirmā kursa semināristu ieģērbšana

    


12. martā Rīgas Garīgā semināra (RGS) audzēkņi, priesteri un ticīgā tauta bija liecinieki acīmredzamām pārvērtībām. Trīs pirmā kursa studenti- Andris, Grigorijs un Kārlis tika ietērpti priestera tērpā- sutanā. Sv. Franciska baznīcā viņi ienāca ģērbušies laicīgajā apģērbā, bet ārā iznāca tērpušies jaunā, skaistā sutanā.
     Ieģērbjamie uz šiem svētkiem bija uzaicinājuši savus ģimenes locekļus, draugus un paziņas. Pirms Svētās Mises viņiem bija iespēja iepazīties ar semināra telpām, vēsturi, apkārtni un tika dots ieskats par semināristu ikdienas dzīvi. Pēc ekskursijas visi devās uz Sv. Franciska baznīcu, kur norisinājās dienas svarīgākais notikums- Sv. Mise. Misi celebrēja V.E Zbigņevs Stankevičs, semināra mācībspēki un atbraukušie priesteri. Sprediķī ieģērbjamajiem arhibīskaps deva padomus un stiprinājuma vārdus. Viņš atgādināja kādos virzienos norisinās formācija. Tā sastāv no garīgās, fiziskās un intelektuālās formācijas, viņš skaidroja, ka nedrīkst novārtā pamest nevienu no šiem aspektiem un ka ir jāatveras un jāsadarbojas ar formatoriem un Dievu caur lūgšanu. Arhibīskaps aicināja semināristus bieži tikties ar saviem garīgajiem tēviem un censties iemācīties izšķirt garus, kas mūsos runā un atšķirt no tiem Dieva balsi. Tādējādi mēs nekļūdīgi zināsim, kas mums ir jādara un kā jādara.
    Pēc sprediķa arhibīskaps pasvētīja sutanas. Noģērbuši savas laicīgās drēbes (žaketi, kaklasaiti), Andris, Grigorijs un Kārlis pirmo reizi dzīvē uzģērba sutanu, kuru palīdzēja uzvilkt viņu sutanas krusttēvs, kas ir seminārists no vecāka kursa. Sutanas krusttēvu semināristi izvēlas paši un ieģērbšanas brīdī krusttēvs ieģērbjamajam ap kaklu apliek pektorālu, kas ir šķīstības simbols, tālāk viņš palīdz apģērbt sutanu un aizpogāt garo pogo rindu, kas simbolizē priestera dzīves pašaizliedzību un pārbaudījumus. Sutanas melnā krāsa simbolizē Kristus ciešanas, bet sutanas garais vienlaida audums- atteikšanos no laicīgās pasaules.
   Pēc Sv. Mises sekoja pusdienas ar uzrunām, laba vēlējumiem un pamudinājumiem pirmā kursa studentiem.
 Ieģērbtie semināristi dalījās ar saviem iespaidiem par šo dienu:
Grigorijs Ņikitins: Sirdī bija pilnīgs miers. Tas bija ļoti gaidīts brīdis. Tagad ir sācies jauns nozīmīgs laiks manā dzīvē. Jūtos ļoti labi.
Andris Rudzīts: Ieģērbšanas Misē jutos neparasti, bet bija miera sajūta. Mise likās ļoti skaista, kaut arī nepierasta, jo bija ieģērbšanas daļa. Kopumā jūtos laimīgs.
Kārlis Lapiņš: Šajā dienā mani ļoti priecēja neprognozēti labais, saulainais laiks. Diena bija ļoti skaista un jutos ļoti labi. Ja vēl pirms tam jutu uztraukumu, tad Mises laikā, tas bija pazudis. Varbūt pats ieģērbšanas process neko diži nav mainījis manī, jo svarīgākas ir iekšējās pārmaiņas, kas turpinās. Pateicos baznīcai par sniegto uzticību un iespēju saņemt sutanu. Tas dāvā zināmu miera un gandarījuma sajūtu.




sem. Lauris Kārklis














svētdiena, 2016. gada 13. marts

Gavēņa noskaņai... Allegri- Miserere Mei Deus

video

Gaisma vai tumsa


           Cilvēks nāk pasaulē, aug, dzīvo, attīstās, cenšas dzīvē kaut ko sasniegt. Viņš jau no paša sākuma saņem milzīgu Dieva dāvanu – dzīvību. Šajā pasaulē viņam nākas saskarties ar „tumsu”, kurā neko daudz nevar saskatīt, un liekas, ka tajā paslēpjoties neviens neko nevar uzzināt, lai arī ko es darītu. Bet ir ļoti grūti no tās tikt ārā, jo acis ir pieradušas pie tumsas, un iznākšana ārā no tās acīm sākumā dara diskomfortu. Taču ir arī „gaisma”, tā dod avotu, kurā viss šķiet skaidri saskatāms, viss liekas pārsteidzošs, jo tiek ieraudzītas skaistās pasaules krāsas, tiek uzzinātas jaunas lietas, nepieciešama zināma piepūle, lai visu izgaismoto realizētu savā dzīvē. Cilvēks ir grēka skarts, tāpēc viņš nav no tā pilnīgi pasargāts šajā dzīvē. Taču svarīgi ir iziet no šīs tumsas, vislielākā piepūle ir nepieciešama tajā brīdī, kad tiek sperts solis pārejā no tumsas (grēks) uz gaismu (Dievs). Jo patiesajā gaismā lietas tiek parādītas īstenība, kā parasti, ja cilvēka dzīvē kaut kas mainās, tad uzreiz negribas to pieņemt, taču, ja mēs savu sirdi sagatavojam Dieva gaismai mūsu dzīvēs, tad mēs saprotam, ka visam šajā dzīvē ir kāda nozīme, it sevišķi Dieva gribai mūsu dzīvēs.
            Tā ir liela žēlastība – redzēt sevi patiesā gaismā. Bieži cilvēks pats sevi māna, attaisno sevi, glaimo pats sev, lai gan zina savas kļūdas. Vai arī cilvēks grib pats izgaismot savu dzīvi tikai paļaujoties uz sevi. Cilvēks var iekrist tikai šķietamas gaismas meklēšanā, bet nonākt vēl lielākā tumsā un apmaldīties, piemēram, viņš grib izgaismot savu dzīvi uzzinot savu nākotni ar nodomu to izmainīt vai padarīt labāku, viņš vēršas pie zīlniekiem, pievēršas okultām darbībām, lasa horoskopus – taču tas viss tikai cilvēku apmāna, sniedzot tikai ārēju šķietamību, ka tiks panāks pozitīvs rezultāts, un rezultātā notiek sadarbība ar tumsu, ar ļauno garu.
Mums jālūdz no Dieva tā gaisma, kādā Dievs mūs redz. Svētais Augustīns raksta: „Kungs, cik vēlu sāku tevi mīlēt!” Svētā Augustīna bažas ir saprotamas. Pirmais viņa dzīves posms pagāja maldos, tumsā un grēkā. Taču viņa vēlākā dzīve bija neparasti gaiša un svēta. Tad arī viņam bija ļoti žēl zaudētā laika, kas tika iets tumsā. To pārdzīvo arī citi cilvēki. Nāk garīgais briedums, dvēsele sāk sevi aplūkot pareizā gaismā, rodas īsta un dziļa nožēla, kas Dievam ir ļoti svarīga, lai caur to viņš nāktu pie Viņa un izgaismotu savu sirdi. Kādēļ tad cilvēks beidz sevi maldināt un iesāk īstu dzīvi, dzīvi patiesības gaismā? Tādēļ, ka reiz sevi ieraudzīja tādu, kāds patiesībā ir, iedrošinājās ielūkoties patiesībai acīs un sekoja patiesības gaismai. Tā ir Dieva žēlastība, kas palīdz cilvēkam atgriezties no maldu ceļa, cilvēka dvēsele to pieņem un sāk darboties tai līdzi.
Ir arī taisnīgais Dieva spogulis. Tajā var sevi saredzēt pareizi. Mums sevi jāredz tādus, kādus mūs redz Dievs. Tā ir īsta gudrība, ar kuru cilvēks sevi nemāna. Īsts Dieva spogulis ir pareiza, jūtīga un taisnīga sirdsapziņa. Izveidot labu un jūtīgu sirdsapziņu ir liels sasniegums garīgajā dzīvē. To veidojot vajadzīga lūgšana, upuris, pašatsacīšanās un grēku nožēla. Lūgšana ir sastapšanās ar Dievu un dzīve ar Viņu. Sastopoties ar Dievu, mēs gūstam Dieva gaismu, Dieva mīlestību, un mēs arvien vairāk gūstam vienību ar Dievu.
Lūgsim, lai mēs spētu izmantot visu, ko Dievs mums ir devis šajā dzīvē, lai mēs saprastu patiesību, un sapratuši to, spētu izgaismot savu un savu tuvāko sirdis ar Dieva mīlestības gaismu.


sem. Mārtiņš Kārklis

pirmdiena, 2016. gada 22. februāris

Dvēseles attīrīšana



              Dvēseles attīrīšana ir viens no nosacījumiem ciešākai vienotībai ar Dievu. Visi cilvēki ir radīti pēc vienīgā Dieva attēla un ir apveltīti ar saprātīgu dvēseli, t.i., prāts un griba, cilvēciskā būtība, kura jāšķīstī iedzimtā grēka mantojuma un personīgo grēku izdarīšanas dēļ. Mums jācenšas savu dvēseli attīrīt, pirmkārt, jau no grēka, ir nepieciešama atgriešanās, lai spētu savu sirdi sagatavot mīlestībai. Ja noliekam savā dzīvē un, protams, savā sirdī Dievu kā pirmo, un viss pārējais koncentrētos ap Viņu, tad mēs spēsim bez jebkādām grūtībām ļaut Dievam pilnīgi darboties mūsu dzīvē. Protams, ka mēs neesam pilnīgi pasargāti no ļaunā gara slazdiem, taču ir svarīgi apzināties savu grēcīgumu, un no jauna nākt pie Kunga, kurš neatraida nevienu pretimnācēju.
            Dvēseles beidzamais mērķis ir savienoties ar Dievu. Tomēr šai vienotībai var būt dažādi šķēršļi, kurus pieļauj pati dvēsele, tie ir, saistīšanās pie savas gribas, pie saviem ieskatiem un pie savām iecerēm, tāpēc ir svarīgi saprast Dieva gribu savā dzīvē, nevar paļauties tikai un vienīgi uz savu gribu, kas grēkā krišanas rezultātā ir miglaina, neskaidra. Dvēseles attīrīšanos no tās patikām, kurās Dieva acis redz piesaistīšanos pie radījumiem, panāk Dieva pieļautie pārbaudījumi. Savukārt, lai dvēseles šķīstīšanās varētu notikt bez jebkādiem traucējumiem, tad ir nepieciešams, lai pati dvēsele labprāt atteiktos no visa, kas viņai šķiet ļoti dārgs, bet kas tajā pašā laikā tomēr traucē sasniegt vienotību ar Dievu. Tā ir gatavība atteikties no savām iecerēm, nolūkiem, ieskatiem, kā laicīgās, tā arī garīgās lietās. Jo caur atteikšanos mēs spējam izšķirt to, kas mūsu dzīvēs ir svarīgs, to, kas mūs ved uz pilnīgu vienotību ar mīlošo Dievu. Ir jābūt gataviem savā dzīvē uzņemties dažādus pārbaudījumus, smagos krustus, un nest tos tik ilgi cik Dievs ir paredzējis, galvenais ir nepadoties grūtību priekšā. Dievs katram cilvēkam liek priekšā tik, cik viņš ir spējīgs nest, kaut arī mums liekas, ka mēs vairs nevaram panest savu dzīves nastu, Dievs redz un priecājas redzot, ka mēs ejam uz priekšu, un it sevišķi, ja mēs šajā laikā vēršamies pie Viņa pēc garīgā stiprinājuma.
            Ir jātiecas pēc tā, lai viss, kas ir mūsu, piederētu vienīgi Dievam, lai Viņam piederētu mūsu griba, domas un jūtas. Vispilnīgākais paraugs mums ir Jēzus Kristus, Viņš nāca pasaulē un mira par katru no mums, lai mēs tiktu pestīti. Tikai pats dārgākais cilvēks būtu spējīgs atdot savu dzīvību mūsu dēļ, atdot dzīvību pat par vislielākajiem grēciniekiem. Pienaglots krustā, Viņš uzņēmās visus iespējamos pazemojumus, bija cilvēku atstāts, ienaidnieku izsmiets un zaimots. Viņu atstāja pat fiziskie spēki, jo Viņš mira zaudējot pēdējos spēkus. Kristus rāda cietu un ērkšķainu ceļu, kas sākumā var šķist nepatīkams, grūts, pat biedējošs, bet Viņš rāda drošu ceļu, kas aizved pie ciešas vienotības ar debesu Tēvu. Atbrīvot sirdi no patmīlas nozīmē atvērt savu sirdi pilnīgai Dieva mīlestībai un pilnīgai vienotībai ar Dievu.
            Pilnīga vienotība ar Dievu pieprasa pilnīgu dvēseles attīrīšanos, atteikšanos no daudz kā, kas traucē, un no savām patikām. Šajā ceļā ir svarīgi vingrināties tikumos: ticībā, cerībā un mīlestībā, kas ir mūsu garīgās dzīves pamats. Šie tikumi vislabāk palīdz mums attīrīt mūsu garīgās spējas – prātu, atmiņu un gribu. Ticība panāk prāta attīrīšanos, tā pasniedzot mums Dieva patiesības, kuras ir tik augstas, ka mūsu prāts to nespēj aptvert, mūs māca savienoties ar Dievu, pieņemt Dieva atklāsmi. Jo dziļāka būs ticība, jo augstāk gars pacelsies pie Dieva noslēpumiem. Cerība palīdz nostiprināt paļāvību uz Dievu un novērsties no laicīgām un pārejošām lietām, tā palīdz sakārtot domas un koncentrēties uz debesu vērtībām. Mīlestība palīdz veltīt visu savu dzīvi gan Dievam, gan tuvākajam, tā veicina labestību un padara dvēseli tīrāku.
            Attīrīsim dvēseles no visa tā, kas mūs kavē vienotības sasniegšanai ar Dievu. Lūgsim, lai mēs spētu pilnīgāk saprast Dieva gribu savā dzīvē, un līdz ar to, tuvotos pie sava dzīves mērķa – dvēseles pestīšanas.


Sem. Mārtiņš Kārklis

ceturtdiena, 2016. gada 11. februāris

Bezgalīgā labestība

       
 
            Cilvēks dzīvojot uz zemes, sastopas ar dažādām lietām, pirmkārt, jau ar redzamām jeb radītām lietām. Viņš tās uzlūko, pieskaras, izmanto ikdienā savas darbības pilnveidošanā, saskarsmē ar tām savukārt rodas sajūtas, priekšstati, pārdzīvojumi, emocijas. Viss ir radīts labs, bet cilvēks ir radīts ļoti labs. Taču cik bieži šis cilvēks pie sevis pārdomā par šīm lietām, kas nav „nokritušas no zila gaisa”, bet katrai ir sava vieta un nozīme šajā pasaulē. Cik bieži, tiek pārdomāts par dzīvību, tās vērtību? Padomājot par to, pavisam noteikti nāk prātā, ka ir Kāds, kas valda pār radīto, Tāds, kurš ir bezgalīgi labs un mīlošs.
            Kad Mozus lūdza Dievu, lai Viņš parādītu savu godu, tad Dievs viņam atbildēja: „Es tev parādīšu visu savu godību.” (Izc 33,19). Dieva godība ir Viņa bezgalīgā labestība, ar kuru Viņš no dienas dienā nāk pie savas radības, it sevišķi pie cilvēka, lai veidotu mīlestības saites ar viņu sirdīm. Dievs ietver sevī katru labumu, nav tāda labuma, kas pastāvētu neatkarīgi no Dieva, un Dievā nav tāda labuma, ko Viņš būtu saņēmis no kāda cita, viss nāk no Viņa. Viņš pats pēc savas dabas ir bezgalīgais labums, un pēc šī labuma ir jātiecas katram cilvēkam, lai arī sirdi piepildītu ar Viņa bezgalīgo mīlestību. Ja pati radība ir laba, tad tika tādēļ, ka to Dievs ir piešķīris no sava labuma. Radījums pats no sevis nespēj ne eksistēt, ne iegūt kādu labumu, bet viss nāk no augstākā labuma avota – Dieva. Jēzus teica jauneklim, kas Viņu bija nosaucis par „Labo Mācītāju” - „Kāpēc tu mani sauc par labo? Neviens nav labs, kā vienīgi Dievs.” (Mk 10,18). Tikai par Dievu var teikt, ka Viņš ir labs, tādā nozīmē, ka Viņš ir pats labums, ka labums Viņam ir no dabas, ka no dabas Viņam ir dievišķums. Kā Viņš nevar pazaudēt savu dievišķumu, tā nevar pazaudēt arī savu labestību. Zudīs reiz debesis un zeme, gadu tūkstoši aizies pagātnē, bet Dieva labestība paliks mūžam. Lai kas arī notiktu, Dievs nekad nemainīsies, jo Viņš ir pilns labestības un nemainīgs. Var vairoties cilvēku ļaunums un grēki, bet mūžam nemainīga pastāvēs Dieva labestība, nekāds ļaunums to nespēj aizēnot. Mēs varam skaidri redzēt, ka Dieva labestība stāv pāri katram ļaunumam, pat no ļaunuma Dievs spēj iegūt labumu. Tā no cilvēka krišanas grēkā Dievs panāca nesalīdzināmi lielāku labumu – notika Vienpiedzimušā Dieva Dēla iemiesošanās cilvēku pestīšanas dēļ. Tāpēc var teikt, ka labestība ir Dievam raksturīga īpašība. Viņš arvien turpina darīt labu savai radībai, labo panākdams pat no ļaunuma.
            Dievs ir bezgalīgi labs gan pats sevī, gan visos savos darbos. No Viņa, no bezgalīgās labestības, rodas tikai kaut kas labs, caur šiem labumiem Viņš grib tuvināt savu radību, lai pēc tam ar tiem dalītos mūžīgajā labumā. „Un Dievs redzēja visu, ko Viņš bija darījis, un lūk, viss bija ļoti labs.” (Rad 1,13). Viss, kas vien iziet no Dieva rokas, tam klāt ir labestības zīmogs: laba ir saule, kas dod zemei gaismu un siltumu, laba ir zeme, kas dod ziedus un augļus, laba ir jūra, debesis un zvaigznes – viss tas ir labs, jo ir Dieva roku darbs, tas ir bezgalīgās un mūžīgās labestības panākums. No saviem radījumiem Dievs ir izraudzījies arī tādus, kuriem labums pastāv ne tikai no radīšanas akta, bet arī no brīvās gribas, kādu Dievs tiem piešķīris. Tā ir liela priekšrocība, kādu Dievs dāvājis cilvēkiem. Dievs ne vien radīja cilvēku labu, bet ļāva arī viņam pašam ar savu līdzdarbību, piedalīties Dieva labajās darbībās, saskaņojot savu gribu ar Dieva gribu, ar šo nolūku Dievs ir dāvājis cilvēkam lielo brīvības dāvanu, lai viņš pilnīgi no brīvas gribas pieņemtu Dievu, savu Radītāju, bezgalīgās labestības dāvātāju.
            Lūgsim Dievu, lai mēs katru dienu spētu apzināties Dieva labestības darbību savās dzīvēs, un saskaņojot savu brīvo gribu ar Dieva gribu, vairotu Dieva valstību uz zemes, kuru Viņš savā labestībā radīja mūsu dēļ.


Sem. Mārtiņš Kārklis

otrdiena, 2016. gada 9. februāris

Evaņģēlija pārdomas (Mt 14, 22 - 33)



Šajā Evaņģēlija fragmentā mēs redzam, kā Jēzus veica brīnumu, kas nav iespējams parastam cilvēkam – staigāt pa ūdens virsmu nav vienkārša cilvēka spēkos, bet Dievam, kas ir visa radītājs, ir vara pār visu – gan redzamo, gan neredzamo. Un to arī apliecināja Dieva sūtītais Dēls – Jēzus. Viņš ļāva arī savam māceklim Pēterim būt par šī brīnuma līdzdalībnieku un daudzajiem cilvēkiem laivā – par šī brīnuma aculieciniekiem, bet sava cilvēciskā vājuma un mazticības dēļ Pēteris sāka grimt un lūdza palīdzību no Jēzus.
            Gribas uzdot sev jautājumu – kāda ir mana ticība un cik tālu esmu gatavs iet? Cik paļāvīgs esmu Kunga priekšā?
            Dievs redz mūsu vājības un vienmēr steidzas palīgā, ja patiesi saucam uz viņu, gluži kā šajā Evaņģēlija fragmentā, kad Jēzus redzēja Pētera mazticību, kuras dēļ viņš sāka grimt jūrā, Viņš neļāva Pēterim nogrimt, bet sniedza savu svēto roku un izglāba viņu. Tāpat Dievs steidzas pretī katram, kas sper kaut vai vismazāko soli Viņa virzienā. Dievs atdeva savu Vienpiedzimušo Dēlu par katru no mums, jo Viņa mīlestības lielums pret mums ir neaptverams, tāpēc Dievs negrib, lai viņa radība, ko Viņš tik ļoti mīl aizietu pazušanā, bet gan tiktu izglābta, lai mūžībā dzīvotu kopā.
            Pēc radīšanas Dievs nepamet savu radību. Viņš ne tikai piešķir tai eksistenci, bet arī ik mirkli uztur to esamībā, dod tai spēju darboties un virza to uz galamērķi. Atzīt šo pilnīgo atkarību no Radītāja nozīmē iemantot gudrību un brīvību, prieku un uzticību: „Tu mīli visu, kas pastāv, un neko neienīsti no tā, ko esi radījis, jo, ja Tu kaut ko būtu ienīdis, Tu to nebūtu radījis. Un kā gan kaut kas varētu pastāvēt, ja Tu to negribētu? Vai arī: kas saglabātos, ja Tu to nebūtu aicinājis? Bet Tu visus saudzē, jo viņi ir Tavi, Kungs, kas mīli dvēseles.” (Gudr 11, 24-26)
             Skaista ir bērnu paļāvība, kuri visu gaida no sava Tēva. „Viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļaunajiem un labajiem un lietum līt pār taisnīgajiem un netaisnīgajiem”(Mt 5,45) un ikvienai dzīvībai Viņš dod barību savā laikā. Jēzus māca mūs būt paļāvīgiem: tas patiešām godina mūsu Tēvu, ja mēs atzīstam, ka Viņš ir tik labs un tālu pārsniedz jebkuru labestību.
            Lai stiprinātu savu ticību mums ir jāuzticas Dievam, lai Viņš varētu mūs stiprinātu ticībā, vienmēr uzturētu savā gādībā un veidotu mūs pēc savas Dievišķās sirds parauga. Atklādams mums savu vārdu, Dievs tajā pašā laikā atklāj arī savu uzticību, kas vienmēr ir bijusi un vienmēr būs. Dievs, kas atklāj savu vārdu, atklāj sevi kā vienmēr klātesošu Dievu, kas vienmēr ir līdzās savai tautai, lai to glābtu.
            Paļausimies uz Dieva gribu, kurš mūs tik ļoti mīl, uz Dievu, kurš neatstāj nevienu nomaldījušos avi, bet steidzās tai palīgā, uz Dievu, kurš ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība. Pilnīgi uzticēsimies ejot Viņam pretī, lai mūsu cilvēciskā mazticība neļautu mums nogrimt ceļā pie mūsu Tēva.

                                                                                    Sem. Mārtiņš Kārklis

Pārdomas par grāmatu- "Garu izšķiršana"

     Kad uz “ Mieram Tuvu ” aizmugurējā vāka ieraudzīju jauno grāmatu “ Garu izšķiršana” Ignācisks ceļvedis ikdienas dzīvei, es nodomāju varbūt to nopirkt un tā arī izdarīju. Aizgāju uz semināra grāmatnīcu un nopirku. Biju tik laimīgs, ka atkal man ir jauna grāmata un būs jaunas zināšanas, bet nebiju gaidījis, ka tas, ko lasīšu būs kaut kas tāds kas man liks daudz ko mainīt savā ikdienā un vēl dot vielu pārrunām ar savu garīgo tēvu, padalīties ar citiem un arī kādam dot padomu kā atrast un atpazīt to, kas traucē viņa garīgajā dzīvē augt un iet kopā ar sv. Ignāciju pie Dieva. Bez ilgas domāšanas apņēmos to izlasīt un par izlasīto pavēstīt jums. Varu teikt vienu, ka šī grāmata varētu būt kā obligātā literatūra ikvienam, kurš savā ikdienas dzīvē saskaras ar grūtībām, problēmām un neredz tām ne gala ne malas un reizēm pat pazaudē prieku pateikties Dievam un saprast, kad notiek novirzīšanās no Dieva. Varbūt jūs domāsiet, ka tas ir viss šajā grāmatā, bet nē, jo izlasīt ir viens, bet otrs ir sākt dzīvot tā, lai mācītos gan no savām pieļautajām kļūdām gan no citu kļūdām. Dievs uzrunā savus ļaudis, bet tikai cik no mums Viņā patiesi ieklausāmies?
Iesaku šo grāmatu lasīt ļoti rūpīgi un atbildīgi. Aicinu ar pārliecību strādāt pie savas garīgās dzīves uzlabošanas vai arī zināšanu bagātināšanas šajā jomā.
Daži citāti kas mani uzrunāja un lika aizdomāties par šo un to sev personisku:
“Ignācijs lieto terminu pamestība: tas ir emocionālas nomāktības stāvoklis, kas iedveš skumjas un atņem dzīvesprieku. Īpašības apzīmējums garīgā, tāpat kā citos noteikumos, nozīmē, ka tā tieši un nepastarpināti saistīta ar ticību un Dievu gribas pildīšanu. Tādējādi vārdu savienojums garīgā pamestība norāda uz emocionālu nomāktību ( tāpēc “pamestība ”), kas tiešā veidā iespaido mūsu ticību un Dieva gribas pildīšanu (tāpēc “garīgā”). Alise ne tikai “ jūt, ka ir pilnīgi zaudējusi drosmi ” (tā ir emocionālā nomāktība), bet arī jūt, ka “ Dievs viņu pametis” ( tieša atsauce uz ticību). Jana ne tikai piedzīvo “ nemieru ” un “ apjukumu ” (tā ir emocionālā nomāktība), bet arī “ sāk šaubīties, vai Kungs ir bijis klātesošs”, un “ viņas ilgas pēc Dieva ir tikai ilūzija” ( tieša atsauce uz ticību). Abas pieredzes ir specifiski garīga pamestība. “ (110-111 lpp.)
“Jo mazāk mēs cenšamies pārvarēt fizisko ( nogurums ) vai psiholoģisko ( nomāktība) negarīgo pamestību, jo vairāk pieaug risks piedzīvot arī garīgu pamestību. Ja esam noguruši un nomākti , tad pavisam maz vairs pietrūkst līdz šaubām par mūsu aicinājumu, ko esam saņēmuši no Dieva, un līdz tam, ka sarūk mūsu uzticība lūgšanai un kalpošanai Dievam. Lai rūpētos par savu garīgo dzīvi un izvairītos no garīgās pamestības, ir būtiski, ka prasmīgi pārvaldām visas savas cilvēciskuma dimensijas ” (112.lpp)

“ Garīgā pamestība liek cilvēkam zaudēt cerību uz jebkādu īstu izaugsmi attiecībās ar Dievu. Šim cerību zudumam uzreiz seko vēlme pārtraukt garīgas izaugsmes centienus. ” (116 lpp)

“ Dievs nekad nesniedz garīgo pamestību. Tomēr Dievs savā mīlošajā apredzībā reizēm pieļauj, ka ienaidnieks mūs noved garīgajā pamestībā. ” (120 lpp)
Man vēl būtu ko citēt, bet izvēlējos šo domu. Šeit atklātais patiesīgums ir, lai mēs strādātu pie savas garīgās dzīves, jo domāju, ka šajā ikdienas rutīnā, stresā un laika trūkuma dēļ mēs daudz ciešam un pa reizēm citus sāpinām. Vēlu veiksmi tavā izaugsmē.

Mans vērtējums 10/10
P.S. Lieku 10 balles, jo grāmata ir izcils veids, kā garīgi pilnveidoties un veidot patiesu izaugsmi savā garīgajā dzīvē.


sem. Jānis Grīgs