otrdiena, 2016. gada 6. decembris

Sprediķis 2 adventa svētdienai

Šodienas Evanģēlija lasījumā mēs dzirdam par to, kā Jānis Kristītājs sagatavo ceļu Kungam. Par to, kā viņš aicina atgriezties no grēkiem, nest atgriešanās cienīgus augļus un apzināties to, ka ikviens koks, kas nenes labus augļus tiks nocirsts. Un cirvis ir jau pielikts pie koka saknes!

Interesanti, ka Jānis Kristītājs parādās tieši tuksnesī.

Tuksnesī atskan saucēja balss, kas aicina sagatavot Kungam ceļu. Cauri tuksnesim Izraēļa tauta četrdesmit gadus devās uz Apsolīto zemi. Jēzus savu atklāto darbību iesāk ar četrdesmit dienu ilgu gavēni tukšnešainās vietās. Tuksnesis simbolizē ticības pārbaudījumu pilno dzīvi, izaicinājumus un grūtības, kuras jāpārvar, lai ieietu Debesu Valstībā.

Arī Adventa laiks ir kā sava veida tuksneša laiks, kad mēs vairāk klusējam, meklējam mieru un pārdomas, arī gavējam, iekšēji sevi sagatavojam Kristus dzimšanas svētkiem. Mums vajadzētu apzināties, ka šis laiks mums ir dots, lai mēs varētu rūpīgāk un akurātāk izkopt savu lūgšanu, garīgo dzīvi un attiecīgi arī nestu labus augļus – žēlsirdības un tuvākmīlestības darbus, vairotu labo, patieso un skaisto. Biežāk meklēsim mirkļus, kad varam pabūt klusumā, mierā un Dieva apcerē.

Garīgās literatūras autore Katrīna de Huka Dohertija savā grāmatā „Tuksnesis” raksta:
„Tuksnesis, klusēšana, aiziešana vientulībā- tai nav noteikti jābūt vietai, bet gan drīzāk prāta un sirds stāvoklim.”

Tātad drīzāk tā ir vēlme un centieni atrast klusuma mirkļus mūsu ikdienas dzīvē, pilsētas vidū, lai ieklausītos Dieva balsī, kura dzirdama tieši klusumā. Pārdomāsim to un centīsimies paklusēt tajos dažos brīžos, kuri mums ir: pēc darba braucot mašīnā vai izkāpjot no vilciena un ejot mājup, no rīta pamostoties un virtuvē gatavojot maltīti utt.

Gavēnis ir arī daļa no Adventa laika, daļa no uzturēšanās tuksnesī. Adventa laiks ir kā otrais Lielais gavēnis. Mēs sagatavojamies Kunga atnākšanai. Mēs atturāmies no saldumiem vai no kā cita šajā gaidīšanas laikā, lai varētu ar lielāko prieku un gandarījumu baudīt Dieva dāvanas Kristus dzimšanas svētkos, Ziemassvētkos.

Lai patiesi labi un garīgi izdzīvotu Adventa laiku ir nepieciešams netikai klusums, gavēnis, žēlsirdības darbi, lūgšana un svinīgs noskaņojums, svētku dekorācijas, bet arī iekšēji, garīgi atgriezties. Ja mēs dziļi izmeklējam savas sirdsapziņas, atzīstamies savos grēkos un stingri apņemamies laboties, mainīties, tad esam uz pareizā ceļa.

Tieksimies sagatavot Kungam ceļu uz mūsu sirdīm, lai Viņš tajās varētu atrast sev mājvietu un mēs varētu arī citiem cilvēkiem dot Kristu, Viņa tuvākmīlestības piemēru atdarināt.

Diakons Valters Vārpsalietis

sestdiena, 2016. gada 26. novembris

Sprediķis 1 adventa svētdienai!

Raugiet, jau pirmā svece deg vainagā, kas nozīmē, ka klāt ir Adventa laiks. Jauna Baznīcas liturģiskā gada sākuma un arī ilgu laiks. Baznīca uzsāk liturģisko gadu akcentējot cilvēku ilgas – ilgas pēc Pestītāja, miera un svētlaimes. Mēs gaidām ne tikai Ziemassvētkus, lai pieminētu Kunga iemiesošanos un dzimšanu, bet arī gaidot Viņa otrreizējo atnākšanu, kas nozīmētu visu iepriekšminēto ilgu piepildījumu. Beidzot būtu gals cilvēciskajām ķildām, jo īpaši reliģisko iemeslu dēļ, jo, izsakoties Isaja vārdiem: Kunga nama kalns stāvēs uz stipra pamata pašā augstākajā virsotnē un pacelsies pāri pakalniem, un pie tā plūdīs visas pagānu ciltis. Nebūs vairs strīdu par Patiesību, jo tā būs pilnībā atklājusies un beidzot iestāsies miers, jo tautas pārkals savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par sirpjiem. Tauta pret tautu vairs nepacels zobenu nedz arī mācīsies karot.

Bet ko darīt tagad, ko darīt un kā justies šajā ilgu periodā? Šodienas psalma refrēnā mēs visi dziedājām: Priecīgi iesim Kunga namā! Šo aicinājumu mēs izteicām viens otram un aicinu atsaukties uz to ar psalma vārdiem: Mūsu kājas jau soļo, Jeruzaleme, tavos vārtos. Vēlos izcelt, ka te ir runa par kopīgu prieku un kopīgu soļošanu. Jo vairāk cilvēki priecīgi soļos, jo mazāk ļaunus darbus veikt tie soļos. Arī šī pamatatziņa pieder pie evaņģelizācijas iemesliem un Mātes Baznīcas un Dieva ilgām pēc dvēseļu pestīšanas – reiz iestāsies miers, jo mēs visi soļosim priekpilni Debesu Jeruzalemes vārtos. Psalmā ir teikts es priecājos¸ kad man teica: “Iesim uz Kunga namu!”. Prieks ir kaut kas dziļi personisks un vienmēr skar šo es, bet to nevar piedzīvot, ja nav šī mēs. Par to liecina viss psalma konteksts. Es priecājos, kad man teica, bet teica kāds cits un pēc tam ir šī kopīgi priecīgā soļošana. Arī mēs esam savā draudzes namā, jo reiz kāds mūs uzaicināja, uzrunāja vai arī parūpējās par mūsu kristību, un mēs esam kopībā – Baznīcā– lai soļotu šo prieka pilno ceļu kopīgi. Diemžēl ir vēl tik daudz cilvēku, kuru kājas soļo citus ceļus un bieži nes postu mūsu Jeruzalemei, tādēļ psalmists mūs šodien aicina lūdziet Jeruzalemei mieru [..] miers lai ir tavos mūros un drošība tavās pilīs! Lūgšana ir ļoti vērtīgs pienesums un aicinu to nemazvērtēt, bet atdarināt psalmistu, kurš lūdzas kopībā ar mums Kunga, mūsu Dieva, nama dēļ.

Bet šodienas Dieva Vārds nav tikai uz nākamību orientēts, tas neliek mums novērsties no tagadības un uz visām likstām atbildēt vien ar lūgšanu. Pāvils mūs aicina izprotiet šo laiku: jau pienākusi stunda jums celties no miega. Mums ir jābeidz gulēt pašpietiekamības un vien pašu laimes orientētā miegā – mums, līdz ar visu cilvēci priekšā stāv izaicinājumi, kuri ir jāizprot, lai uz tiem adekvāti atbildētu! Bēgļi, nabagi, vajātie, slimie, atstumtie, kroplie un ir tik daudzi citi likstām skartie cilvēki, kuri sagaida mūsu cilvēcības pamošanos no dziļā miega. Pāvests, norādot uz šīm problēmām, kalpo kā cilvēces sirdsapziņa, kura mudina mūs pamosties – jautājums priekš mums katra ir tikai viens: VAI ES VĒLOS PAMOSTIES? Ja pamodīšos, tad zinu no ikdienas pieredzes, ka nāksies kaut ko darīt, jo nevarēšu vairs palikt ērtajā gultā un neko nedarīt. Pāvils saka: atmetīsim tumsas darbus un ietērpsimies gaismas bruņās! Manuprāt, viens no lielākajiem mūsdienu  tumsas darbiem ir vienaldzība un pasivitāte. Ietērpties bruņās nozīmē kaut ko izdarīt un galu galā arī nēsāt šīs bruņas, bet, kā jau mēs katrs spējam iedomāties – bruņas nozīmē ne tikai aizsardzību, kuru mums Dievs sniedz, bet bruņas arī nozīmē svaru un nastu, kura jānes. Iedomāsimies, ja Dievs būtu palicis guļam? Nebūtu cilvēktapšana, nebūtu pestīšanas un galu galā varbūt nebūtu nemaz radīšanas. Dievs mums ir devis piemēru un tādēļ es jums katram un pats sev vaicāju vēlreiz: VAI ES VĒLOS PAMOSTIES?

Visbeidzot arī Jēzus caur Evaņģēliju mūs katru aicina būt nomodā, jo jūs nezināt, kurā dienā jūsu Kungs atnāks. Vēl jo vairāk Viņš mums uzsver, ka nevajadzētu gaidīt kaut kādu pompu un kādu “zīmi”, lai pamostos. Kā bija Noasa laikā, tā būs arī ar Cilvēka Dēla atnākšanu. Jo tāpat kā dienās pirms ūdens plūdiem cilvēki ēda un dzēra, ņēma sievas un gāja pie vīra līdz pat tai dienai, kad Noass iegāja šķirstā, un viņi neatjēdzās, kamēr plūdi nāca un aizrāva visus, tāpat būs ar Cilvēka Dēla atnākšanu. Tas, protams, nenozīmē, ka mums tagad jābūvē šķirsti, jo nāks virsū kaut kādi ūdens plūdi. Bet Jēzus mūs aicina būvēt žēlastības darbu šķirstus, kuros patverties mūsu dvēselēm un patvert tajā arī tos, kurus dzīves smaguma un nelaimes plūdi draud pazudināt. Dievs mūsu dēļ kļuva cilvēks un mūsu dēļ mira. Vai tas vien neatklāj cilvēka lielo vērtību? Vērtība, kura būtu mūsu pūliņu un pamošanās vērta?

Jebkā sākums nozīmē vislielākās ilgas, jo kad mēs kaut ko tikai uzsākam – tas ir vistālāk no savas pabeigtības un tam piemīt visvairāk nerealizēto ilgu; tam ir mērojams visgarākais ceļš tieši no sākuma punkta. Ja mēs nekad neuzsāksim šīs ilgas piepildīt, tad mēs vienmēr atradīsimies vistālākajā punktā. Iedomājieties, ja tas attiecas uz Laimi! Vai mēs vēlamies atrasties vistālākajā punktā no savas laimes? Kaut arī Adventa laiks ir ilgu laiks tas ir tādu ilgu, kuras piepildās un piepildīsies laiks. Es novēlu kā jums tā sev sākt piepildīt ilgas pēc laimes, kuras visiem cilvēkiem ir kopīgas un patiesībā arī vieno mūs kopīgā ceļā. Lai Adventa laiks dod mums iespēju sagatavoties tam, lai sagaidītu Kunga piedzimšanas piemiņu ar sirdīm, kuras tīras no grēka un pilnas ar mīlestību un žēlastības darbiem – ir laiks pamosties, neraugoties uz tumšo laiku!

RGS 5.kursa students Kristaps Oliņš

Rīgas Garīgā Semināra rektora vēstule!

Augsti godājamie Latvijas bīskapi, cienījamie priesteri un diakoni, dārgā Dieva Tauta!

Dieva žēlsirdības Jubilejas gada noslēgumā un mūsu Kunga Jēzus Kristus Vispasaules Karaļa svētkos Jums, brāļi priesterībā, un ar Jūsu starpniecību visiem Jūsu draudžu ticīgajiem vēlos pateikties par to mīlestību un upurgatavību, kādu mēs ik dienas piedzīvojam, atrodoties Rīgas Garīgajā seminārā.

Kristus Karaļa svētki mums atgādina, ka Viņa valstību nav iespējams ievietot šaurajos šīs pasaules rāmjos. Tā nav valstība, kurā cilvēks tiek vērtēts pēc sabiedriskā stāvokļa, ieņemamā amata, mantiskās situācijas vai jebkuras citas – lai arī kāda tā būtu – pārejošas vērtības, kas cilvēku dara lielu pasaules, bet ne Dieva priekšā. Kungs Jēzus, pacelts Krusta kokā, atklāj Dieva Tēva bezgalīgo mīlestību pret katru cilvēku. Tik ļoti Dievs mūs ir mīlējis, ka atdeva savu vienpdzimušo Dēlu, lai ikviens, kas Viņam tic, iemantotu mūžīgo dzīvi. Jēzus Kristus ciešanās Kalvārijas kalnā apzināmies savu vērtību pie Dieva, jo tieši Krustā saskatām visizteiksmīgāko un visskaistāko Dieva Dēla atbildi uz visiem mūsu jautājumiem.

Kristus valstības spēks ir mīlestībā. Kungs Jēzus nevienu nevēlas uzveikt ar varu, bet gan sev un savai valstībai vēlas katru cilvēku iemantot ar mīlestību. Jēzus Kristus savu valstību neceļ uz citu, bet gan savām izlietajām asinīm, kas par mums un par daudziem tika izlietas. Un tos, kuri pieder Viņa valstībai, Pestītājs apdāvina ar garīgiem labumiem, kuri nekad nebeidzas, bet pastāv mūžīgi, jo Viņa karaliskā vara sniedzas mūžībā; tā nepazīst ne laika, ne šīs pasaules robežas.

Robežas nepazīst arī Dieva žēlsirdība. Dieva žēlsirdības Jubilejas gada sākumā pāvests Francisks uzsvēra, ka Baznīcai ir ļoti nepieciešams šis notikums. Pāvests teica, ka mūsu dienās, dziļo pārmaiņu laikā, Baznīca ir aicināta veikt savu ieguldījumu, parādot Dieva klātbūtnes un tuvuma zīmes pasaulē (sk. Pāvesta Franciska katehēze 2015. g. 9. decembrī). Mums, Rīgas Garīgā semināra vadībai un audzēkņiem, šādas Dieva klātbūtnes zīmes, neapšaubāmi, ir Jūsu, cienījamie brāļi priesterībā, un ticīgās tautas lūgšanas nodomā par aicinājumiem un visās citās semināra vajadzībās, kā arī Jūsu ziedojumi, par kuriem esam bezgala pateicīgi. Ļoti labi apzināmies, ka, pateicoties Jūsu sirds dāsnumam, spējam pastāvēt un pieaugot gudrībā un žēlastībā pie Dieva un cilvēkiem. Lai Dievs Jūs simtkārtīgi atalgo!

Šogad semināra vadībā ir notikušas būtiskas izmaiņas: pēc sešiem spraigā darbā pavadītiem gadiem savu kalpojumu rektora amatā pabeidza priesteris Pauls Kļaviņš. Sakām viņam lielu paldies par rūpēm jaunās priesteru paaudzes sagatavošanā vairāku gadu garumā. Garīgā tēva pienākumi šogad tika uzticēti kapucīnu tēvam Staņislavam Kovaļskim OFMCap, bet inspektors jau otro gadu ir priesteris Ilmārs Tolstovs. Kā rektors varu apliecināt, ka semināra vadība apzinās gan Latvijas bīskapu mums parādīto uzticību, gan arī lielo atbildību Dieva un visas Baznīcas priekšā par jauno Kristus priesteru formāciju un sagatavošanu, kas mums ir uzticēta.

Lai gan semināristu skaits nav liels un vienmēr varētu vēlēties vairāk, par skaitu daudz svarīgāka ir jauno priesteru sagatavošanas kvalitāte. Tāpēc audzināšanas procesā tiek cienītas un respektētas Rīgas Garīgā semināra tradīcijas un vēsture, kas sniedzas teju simts gadu senā pagātnē. Garīgais seminārs savā pastāvēšanas vēsturē Latvijas Baznīcai ir devis daudz labu, svētu priesteru. Tāpēc arī tagad audzināšanas procesam tiek piešķirta liela nozīme gan garīgajā un pastorālajā dzīvē, gan intelektuālajā un cilvēciskajā jomā. Pateicoties tam, kā arī Jūsu lūgšanām un materiālajam atbalstam, katru gadu Garīgais seminārs Latvijas Baznīcai dod gan jaunus priesterus, gan diakonus, liecinot, ka seminārs kā priesteru formācijas vieta ir ne tikai nepieciešama, bet arī auglīga.

Nav iespējams pārvērtēt arī šī gada augusta pirmās svētdienas ziedojumu nozīmi semināra vajadzībām. Pateicoties tiem, mēs veiksmīgi esam uzsākuši mācību gadu. Seminārā jau ilgstoši kalpo daudzi mācību spēki, taču tiek uzaicināti arī jauni pasniedzēji. Esam pateicīgi, ka ar topošajiem priesteriem viņi dalās ne tikai savās zināšanās, bet arī ticības un garīgās dzīves pieredzē. Paralēli ikdienas lūgšanu dzīvei un zināšanu apguvei semināristiem ir iespēja gūt arī pastorālā darba iemaņas. Rūpēs par semināra audzēkņu sadzīves apstākļiem esam laicīgi uzsākuši apkures sezonu un veikuši kosmētisko remontu divās semināristu dzīvojamās telpās. Esam pabeiguši kārtējo posmu semināra parka labiekārtošanā. Šos darbus turpināsim arī pavasarī, jo, kā zināms, arī apkārtējai videi ir liela loma cilvēka audzināšanā.

Tradicionāli arī Kristus Karaļa svētkos Latvijas dievnamos tiek vākti ziedojumi Rīgas Garīgā semināra uzturēšanai. Jau tagad sakām paldies par Jūsu sirds dāsnumu un lūgšanām semināra vajadzībās, it īpaši garajā un bargajā ziemas – tātad arī apkures – sezonā. No savas puses vēlamies pateikties par katru mīlestības izpausmi, paturot Jūs savās ikdienas lūgšanās un katra mēneša otrajā sestdienā plkst. 7.15 semināra kapelā svinot Svēto Misi nodomā par mūsu labdariem - par visiem, kas ar savām lūgšanām un ziedojumiem – ne tikai naudas izteiksmē, bet arī ar rudens veltēm – uztur semināru.

Lai šī pēdējā liturģiskā gada svētdiena un Dieva žēlsirdības Jubilejas gada noslēgums vairo mūsu ticību, nostiprina cerību un iededz kvēlu mīlestību uz mūsu Kungu un Pestītāju Jēzu Kristu Vispasaules Karali!

Paliekot vienots lūgšanā, RGS rektors t. Imants Medveckis MIC
Pārpublicēts no www.radieceze.lv

piektdiena, 2016. gada 7. oktobris

Ziedot Semināram!

Lūgums atbalstīt Rīgas Garīgo Semināru!

Rīgas Metropolijas Romas katoļu garīgais seminārs sagatavo priesterus kalpošanai Latvijas draudzēs. Uz semināra bāzes darbojas akreditēta augstākā mācību iestāde Rīgas Teoloģijas institūts. Studentu programmā ietverti gan humanitārie priekšmeti – filozofija, teoloģija, valodu un kalpošanas iemaņu apgūšana, gan praktiskais darbs sociālajā un pastorālajā jomā. Studenti dzīvo kopmītnē uz vietas un seminārs pilnībā nodrošina viņu ēdināšanu un sadzīves apstākļus. Seminārs pastāv pārsvarā no brīvprātīgiem draudžu ziedojumiem, gadā tās ir 3 svētdienu ziedojumi, ar kuru apjomu pietiek tikai kārtējo izdevumu segšanai.
Šobrīd Seminārā mācās 11.audzēkņi un jau iepriekš esam pateicīgi par jebkādu atbalstu.

Semināra oficiālā mājas lapa: www.catholic.lv/rti
facebook.com/seminaristi/
http://seminaristi.blogspot.com/twitter: @RGS_RTI

Rīgas Metropolijas Romas katoļu Garīgais seminārs
Katoļu ielā 16, Rīgā, LV1002
Reģ. Nr. 90000178745
LV03UNLA0002000701217

Semināram ir sabiedriskā labuma statuss.
Izmantota www.katolis.lv informācija.

8. apstāšanās. Sievietes apraud Kungu Jēzu.


     Šajā brīdī sievietes satika cietošo Pestītāju un raudāja par Viņu. Savā sirdsapziņā cilvēks var satikt Dievu, un viņam ir arī iespēja rīkoties pretēji tam, ko Kungs saka. Ja tas nenožēlos un neatgriezīsies pie Dieva, viņu var sagaidīt šāds spriedums: “Ejiet jūs nost no Manis, nolādētie, uz mūžīgo uguni, kura ir sagatavota velnam un viņa eņģeļiem!” (Mt. 25, 41) “Tur būs raudāšana un zobu griešana”, (Mt. 13, 42) “kur viņu tārps nemirst un uguns nedziest”. (Mk. 9, 48) Tāpēc lūgsim visiem cilvēkiem atgriešanās un izturības ticībā žēlastību, lai viņi tiktu pasargāti no mūžīgās nāves!


Sem. Jānis Rajeckis

4. apstāšanās. Kungs Jēzus satiek savu svēto Māti.



       Pestītājs šajā ceļā satika Sāpju Māti un devās tālāk. Tagad Marija atkal ir kopā ar savu Dēlu, kas viņu ir uzņēmis debesu godībā. Un Kungs vēlas visus mūs tur redzēt. Šīszemes grūtības liksies niecīgas, kad Kristus teiks: “Nāciet, mana Tēva svētītie! Iemantojiet sev valstību, kas jums ir sagatavota no pasaules radīšanas” (Mt. 25, 34-35) Jo “ko neviena acs nav redzējusi un neviena auss nav dzirdējusi, kas nav ienācis neviena cilvēka sirdī, to Dievs sagatavoja tiem, kas Viņu mīl”. (1. Kor. 2, 9) Tāpēc lūgsimies par visiem cilvēkiem, lai viņi tiektos mīlēt Dievu un tuvāko un iemantotu svētlaimi debesīs!


Sem. Jānis Rajeckis

trešdiena, 2016. gada 5. oktobris

Lūgšana “Gods lai ir”



Lūgšana “Gods lai ir” tiek lietota Baznīcas liturģijā, tādēļ tai ir sava forma, kas ir oficiāli apstiprināta. Kā redzams latviešu valodā izdotajās liturģiskajās grāmatās (piemēram, Romas misālē, breviāra samazinātajā izdevumā), kā arī lūgšanu grāmatā “Slavējiet Kungu”, kurā apkopotas dievkalpojumos izmantotās Baznīcas apstiprinātās lūgšanas, vienmēr tiek lietota šāda forma: “Gods lai ir Tēvam un Dēlam, un Svētajam Garam, kā tas no iesākuma ir bijis, tā tagad un vienmēr, un mūžīgi mūžam. Amen.” Tādēļ arī individuālās vai kopīgās lūgšanās vajadzētu izmantot šo Baznīcas noteikto formu, neskatoties uz to, ka atsevišķos izdevumos, kas nav Baznīcas oficiālie liturģiskie teksti, vai cilvēku ieražās parādās forma ar nobeigumu “mūžīgi mūžos. Amen.” Savukārt, kompetence izskatīt liturģiskās lūgšanas un veikt tajās izmaiņas attiecas uz Latvijas bīskapu konferences liturģisko komisiju.
Lūgšana “Gods lai ir” tiek saukta par doksoloģiju jeb slavas dziedājumu. Tā cildina trīsvienīgo Dievu, atzīstot, ka Viņam ir mūžīgs gods, kas nekad nebeigsies. Ticīgais ar šo lūgšanu pievienojas debesu Baznīcai, kas nebeidz slavēt un apbrīnot savu trīsvienīgo Kungu.
Doksoloģijas ir pazīstamas jau no Baznīcas pirmsākumiem. Evaņģēlijā, ko uzrakstījis svētais Lūkass, aprakstīta aina, kad Betlēmē bija piedzimis Pestītājs un debesu eņģeļi slavēja Kungu, saucot: “Gods Dievam augstumos un miers virs zemes labas gribas cilvēkiem.” (Lk 2, 14) Apustuļi savās vēstulēs arī teic Kunga godu, piemēram: “Lai slavēts Dievs un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas mums Kristū ir devis ikvienu garīgo svētību debesu lietās.” (Ef 1, 3) Un arī Atklāsmes grāmata attēlo, kā debesīs Dievs tiek cildināts: “Tu esi cienīgs, Kungs un mūsu Dievs, saņemt godu un cieņu, un spēku, jo Tu esi radījis visu un Tavas gribas dēļ tas pastāvēja un tika radīts.” (Atkl 4, 11) Baznīca šīs vai citas doksoloģijas lieto gan Svētajā Misē, gan citu sakramentu piešķiršanā, gan stundu liturģijas svinēšanā.
Ja runājam par lūgšanas formu “Gods lai ir Tēvam un Dēlam, un Svētajam Garam”, kad reizē tiek slavētas visas trīs dievišķās Personas, tad tā izplatījās 4. gadsimtā, aizstāvot katolisko mācību par Jēzus Kristus un Svētā Gara dievišķību pretēji tajos laikos izplatītajiem maldīgajiem viedokļiem, kas to apšaubīja. Sākotnēji lūgšanas “Gods lai ir” otrajā daļā netika pieminēts “kā tas no iesākuma ir bijis”, taču ir liecības, ka jau 6. gadsimtā Romā šie vārdi ietilpa tās sastāvā, un 7. gadsimtā lūgšanas mūsdienu versija bija jau izplatījusies starp latīņu rita kristiešiem.
Šī lūgšana ietilpst Baznīcas stundu liturģijā kā nobeigums, ar ko beidzas katrs psalms vai dziedājums, izņemot Daniēla grāmatas dziedājumu, ar ko visa radība tiek aicināta piedalīties Dieva slavēšanā, kuram ir sava īpaša doksoloģija: “Slavēsim Tēvu un Dēlu, un Svēto Garu, slavēsim un teiksim Viņu uz mūžiem. Esi slavēts debesu plašumā un teicams, un godājams uz mūžiem.” Lūgšana “Gods lai ir” ietilpst arī Rožukronī, pēc katra noslēpuma 10 “Esi sveicināta, Marija” reizēm cildinot trīsvienīgo Dievu, kurš ir tik brīnišķīgi darbojies Vissvētākās Jaunavas dzīvē.
Taču “Gods lai ir” var praktizēt arī ārpus kādas plašākas lūgšanas, jo tā ir vienkāršs un īss veids, kā slavēt Kungu. Tādēļ iemīlēsim šo lūgsnu, kas satur maz vārdu, bet tik dziļu nozīmi!


Sem. Jānis Rajeckis