svētdiena, 2019. gada 19. maijs

Uzņemšana Latvijas Starpdiecēžu augstākajā Garīgajā seminārā



Lai kandidāti uz priesterību saņemtu nepieciešamo priesterisko formāciju, ir nepieciešami Garīgie semināri, kas uz formācijas laiku kļūst ne tikai par fizisku vietu, bet drīzāk par garīgu telpu, dzīves ceļu un vidi, kas veicina un kurā tiek nodrošināts formācijas process, lai jaunais cilvēks, kuru Dievs aicina uz priesterību, varētu kļūt par Jēzus Kristus, kurš ir Baznīcas Galva un Gans, dzīvo attēlu.'

Lai iestātos Garīgajā seminārā, ir nepieciešami sekojoši dokumenti:
1)  iesniegums semināra rektoram un motivācijas vēstule - kādēļ grib kļūt par priesteri (rokrakstā);
2)  CV;
3)  draudzes prāvesta ieteikums - raksturojums;
4)  skolas vai darbavietas raksturojums;
5)  kristības un iestiprināšanas apliecības;
6)  noraksts no apliecības par izglītību;
7)  sertifikāts par centralizēto eksāmenu nokārtošanu;
8)  medicīnas izziņa par veselības stāvokli;
9)  četras fotogrāfijas (3 X 4cm);
10) pases kopija

sestdiena, 2019. gada 11. maijs

4. Lieldienu svētdiena, C gads.



Dārgie brāļi un māsas Kristū, šīs dienas lasījumos, Baznīca mums sniedz spēcīgu un pievilcīgu Kristus tēlu kā Labo Ganu. Šis Jēzus attēlojums ir bijis pazīstams jau no Baznīcas pirmsākumiem, kad pirmie Kristieši uz katakombu sienām attēloja Kristu ar jēru uz pleciem. Šis simbols ir kā drošības un miera garantija, kura balstās uzticībā uz Kristu. Mēs esam šīs aitiņas, kuras paļaujas uz savu Ganu.  Kristus klausītājiem Evaņģēlijā sola: Es viņiem došu mūžīgo dzīvi un viņi neaizies bojā un neviens tās neizraus no manām rokām (Jņ 10:27). Patiesi, Kristus kā Labais Gans savos plecos mūs sola turēt ļoti stingri.
Dārgie draugi, pievērsīsim uzmanību arī tam, ka Gans identificē savas avis kā ganāmpulku, kas dzird savu ganu, pazīst viņa balsi un viņam seko. Ir svārīgi apzināties, ka tikai tad, kad mēs iemācāmies klausīties un dzirdēt, mēs gana balsī atpazīstam Jēzu Kristu, kurš mums sniedz mūžīgas dzīves garantu. Mums ir jābūt modriem, lai dzirdētu Kristus balsi Dieva vārdā, liturģijā, darbā un ikdienas dzīvē. Tikai tad, kad mēs esam klausītāji un pārdomājam to ko dzirdam, mēs varam atpazīt patiesību, kuru mums sniedz Kristus un mūsu sirdis sekos Viņam, tādā veidā, pat nemanot izmainās mūsu dzīves un mēs varam teikt: Jā, tas ir Kungs!. Arī apustuļi pēc Kristus augšāmcelšanās atpazīst Kristu, kad klausās viņa vārdos, Marija Magdalēna dzird Jēzu saucam viņas vārdu, tāpat mācekļi ceļā uz Emmausu klausās Kungu, kurš skaidro rakstus.
Šodien mēs dzīvojam laikā, kurā ir tik daudz balsu un visas grib būt dzirdētas un saņemt atbildi. Mēs dzīvojam online laikmetā, kurā tiekam bombardēti ar neskaitāmiem aicinājumiem sekot dažādiem cilvēkiem, domas līderiem vai idejām.
Ekonomists Herberts Simons ir teicis: Tik lielā informācijas pārbagātībā, kāds ir mūsu laikos, kad mēs iegūstam tik daudz informācijas, mēs tajā pat laikā arī daudz zaudējam. Brīdī, kad uzņemam informāciju, mēs tam atdodam visu savu uzmanību. Tādā veidā, mēs nonākam cīņā, kuras dalībnieki vēlas iekarot mūsu uzmanību un novērst skatu no kautkā paliekošāka.
Tas ir viens no mūsu laika izaicinājumiem, kad Kristus Labā Gana balss var tikt viegli nomākta un izslēgta no mūsu uzmanības horizonta. Šādā balsu tuvcīņā ir viegli pazaudēt virzienu no ceļa, kas ved uz “mājām”.
Bet ko darīt un kā rīkoties, lai nepazaudētu Ganu un viņu dzirdētu? Pirmkārt, mums vajag mācīties radīt vietu un veltīt laiku Kristum pāri visai kņadai, kas var valdīt mūsu dzīvē. Nevajag aizmirst, ka cilvēks ir nepieciešams klusums. Savukārt, klusums ir durvis, lai satiktos ar Dievu, bet ļaunais gars ir tas, kurš nevēlas, lai mēs šīs durvis vērtu vaļā. Mēs vienmēr varam būtu uzmanīgi un dzirdīgi, lai saklausītu un redzētu Dieva pēdas savā dzīvē, īpaši, savā sirdsapziņā. Tāpat Kungs ir devis balsi savai Baznīcai, kura nenogurstoši runā uz mums cauri laikiem un palīdz cilvēcei uzturēt skatu uz debesīm caur Dieva Vārdu un sakramentiem. Ir tik daudz iespēju, lai mēs varētu dzirdēt Kungu un viņu pazīt.
Tāpēc centīsimies būt labas avis, kurām ir prieks sekot savam Ganam un dzirdēt Viņa balsi. neskatoties uz troksni, kas var valdīt apkārt. Mēs varam justies droši par apsolījumu, ka Kungs mūs nedos izraut no Viņa rokām un sargās mūs no visa tā, kas var nodarīt ļaunu. Lai piepildās vārdi: Jērs, kas ir troņa vidū, ganīs viņus un aizvedīs viņus uz dzīvo ūdeņu avotiem (Atkl 7:17). Amen!

sem. Lauris Kārklis

piektdiena, 2019. gada 15. februāris

ceturtdiena, 2016. gada 22. decembris

4.adventa svētdienas sprediķis

“Debess, noraso jel Taisno, mākoņi to nosūtiet! Zeme vārtus vaļā ver’i, Pestītājs lai šurpu nāk!” (Sal. Is 45, 8) Dārgie ticīgie, ar šiem ievaddziesmas vārdiem iesākām Adventa 4. svētdienas Svētas Mises svinības. Mēs apzināmies, ka jau drīz pienāks Kristus dzimšanas svētki, ilgojamies pēc Viņa ienākšanas arvien dziļāk mūsu sirdī, un šis prieks un cerība drīz piepildīsies.

Mūsu acu priekšā šodien paveras aina no Vecās Derības, kad pravietis Isajs apsola ķēniņam Ahazam zīmi, ko Kungs pats piepildīs: “Lūk, jaunava ieņems un dzemdēs Dēlu, un viņa vārds būs Emanuēls,” (Is 7, 14) kas ebreju valodā nozīmē: “Dievs ir ar mums.” Baznīca šajā Adventa laikā atceras Izraēļa tautas cerības, kas bija noilgojusies un gaidīja Pestītāju, kurš to atbrīvotu no garīgās apspiestības un nebrīves, kā arī jaunā veidā atklātu Dieva tuvumu saviem ļaudīm. Arī mēs katrs varam pārdomāt, kurās situācijās visizteiktāk esam cerējuši uz Kunga palīdzību, un kā Viņš to ir sniedzis. Varbūt tā bija laimīga notikumu atrisināšanās, iespējams, – kāda cilvēka palīdzība vai garīgs stiprinājums grūtībās. Taču tas mums ļauj labāk apzināties, ka Dievs tiešām ir ar mums. Un šajā Adventa laikā, kad gaidām drīzos Kristus dzimšanas svētkus, esam aicināti sagatavoties uzņemt Kungu vēl vairāk mūsos, lai ļautu Viņam arvien pilnīgāk pārņemt mūsu ikdienas dzīvi, domāšanas veidu, attiecības ar citiem cilvēkiem. Tāpēc atgādinu iespēju pieņemt Grēksūdzes sakramentu, lai Pestītāja dzimšanas svinībās mūsu dvēsele būtu Viņam skaisti sakārtots mājoklis.

Psalma refrēnā kopā ar visu Baznīcu šodien saucam: “Nāc, Kungs, godības karali!” Būsim tie, par kuriem psalmists saka: “Šī ir paaudze, kas viņu meklē, kas meklē Jēkaba Dieva vaigu.” (Ps 24 (23), 6) Meklēsim vairāk savu Kungu, ieaicināsim Viņu arvien vairāk savā dzīvē! Pēc dažām dienām gan Evaņģēlijs mums norādīs, ka Jēzu guldīs silītē, jo svētā ģimene nesaņems mājvietu Betlēmē. Nebūsim tie, kas aizver durvis, Kristum atnākot! Atvērsim Viņam savu dvēseli jo plaši, lai Kungs no jauna piedzimst mūsos un izgaismo mūs ar savas atnākšanas spožumu!

Svētais Pāvils mums šodien arī norāda, ka viņš ir izvēlēts sludināt Evaņģēliju par Jēzu Kristu, un ir saņēmis sūtību “viņa vārda dēļ pakļaut ticībai visas tautas”. (Rom 1, 5) Tiešām Jēzus ir vienīgā cerība, kas var apgaismot visu tautu cilvēkus, ikvienam ir nepieciešams Viņu iepazīt! Redzam, ka ārā, aiz loga, ir tumšākais gada laiks, diennakts lielāko daļu aizņem tumšā nakts. Līdzīgi ir ar cilvēku dzīvi – līdz tajā ienāk Kristus, tā ir ietīta zināmā tumsā. Cilvēks varbūt meklē, bet varbūt maldās, vēl nesaskatot dzīves jēgu, to meklē daudzās lietās, kas tomēr nesniedz paliekošu piepildījumu. Varam pārdomāt arī savu dzīvi līdz brīdim, kad satikām Kristu un sākām Viņam sekot. Iespējams, ka dzīvojām kā miglas tīti, līdz saskatījām, kādā virzienā ejams mūsu dzīves ceļš. Un tagad esam priecīgi, jo zinām, ka ir Kāds, kurš mūs mīl ar bezgalīgu mīlestību un noslēpumaini vada mūsu dzīvi uz satikšanos ar Viņu. Taču tik daudzi vēl nepazīst Jēzu Kristu! Kā ir ar Jūsu ģimenes locekļiem, radiem, draugiem, kolēģiem? Ja kāds no viņiem vēl klīst pa šo dzīvi, nesaredzot tās jēgu, tad atklāsim viņiem ticības gaismu! Liecināsim tiem par Dieva darbiem mūsu dzīvē un lūgsim viņiem ticību, vērtīgo Kunga dāvanu, lai Kristus piedzimšanas svētku gaišums ielīst viņu dvēselē!

Šīs dienas Evaņģēlija fragments ļoti konkrēti mūs pietuvina drīzajām Pestītāja atnākšanas svinībām, jo attēlo Isaja pravietojumā vēstīto Jaunavu Mariju jau mātes cerībās no Svētā Gara. Kunga eņģelis arī atklāj svētajam Jāzepam, ka “viņa dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi viņu vārdā Jēzus, jo viņš atpestīs savu tautu no tās grēkiem”. (Mt 1, 21) Jā, grēkā kritušās cilvēces cerība tūlīt piepildīsies – atnāks Vienīgais, kas to var samierināt ar Dievu, Tēva mīļais Dēls. Turklāt Viņš savas mīlestības dedzībā ies tik tālu, ka atdos dzīvību par katru no mums, lai mēs varētu dzīvot kopā ar Viņu gan šajā, gan mūžīgajā dzīvē. Tādēļ nebaidīsimies atbildēt Pestītājam ar pretmīlestību! Viņš atnāks uz pasauli kā mazs Bērns, savukārt, mums jādodas Kungam pretī, tāpat kā to darīja gudrie no austrumiem. Iziesim satikt Jēzu Betlēmes silītē ar lūgšanas un pielūgsmes garu, pateicoties par mīlestību, mieru un visām pārējām dāvanām, ko Viņš mums sniedz no savas labvēlības!

“Kungam pieder zeme un viss, kas zemes virsū, pasaule un viss, kas tur dzīvo,” (Ps 24 (23), 1) norāda psalmists. Tas tiešām ir apbrīnojami, ka Viņš, godības karalis, kļūst par Cilvēku, lai mūs izvestu no grēka tumsas un ievestu savā brīnišķajā gaismā. Tāpēc sagaidīsim tuvos Kristus dzimšanas svētkus, dāvinot Viņam plaši atvērtu sirdi, kas priecājas par Viņa atnākšanu! Amen.

RGS 5.kursa students Jānis Rajeckis

3 adventa svētdienas sprediķis!

Lai ir slavēts Jēzus Kristus!

Dievam pieder pēdējais vārds, tikai Dievam ir Lielā start/stop poga, apzinoties to, kāds var bijībā trīcēt pie visām miesām, bet kāds vienaldzībā nepievērst tam uzmanību, toties mēs šodien dzirdam pravieti Isaju, psalmu vārdus un ko tad tie mums atnes? Vienā vārdā sakot, ja tev šķiet, ka viss jau ir beidzies, tad nekas nav beidzies, pravietis Isajs vēlas pateikt, ka labākās dienas vēl priekšā!

Viss, kas vēl priekšā un ko mēs ļoti gaidām, neizbēgami prasa no mums pacietību, apustulis Jēkabs, kā piemēru min zemkopi, to kā viņš no sējas līdz pļaujai ir pacietīgs, gaida, kad raža nogatavosies. Neizbēgami mums dzīves laikā nākas pabūt lielākās un mazākās uzgaidāmajās telpās, ātrākās un lēnākās rindās, īsākos un garākos ielu satiksmes sastrēgumos. Tāpēc apustulis Jēkabs piekodina mums nesākt plēsties un ēsties vienam ar otru tādos brīžos, kad kļūst garlaicīgi, šķiet viss kaitina un sāk cilāties smagi vārdi un dūres, jo ir vēlēšanās būt pirmajam, negribas gaidīt, gribas ātrāk panākt rezultātu.

Mūsdienu valodā runājot, pienāk brīži, kad līdzīgi kā satiksmes sastrēgumā ceļa zīmes nepalīdz tam kļūt mazākam un jāvadās pēc rāvējslēdzēja principa, tā arī cilvēcisku drūzmu brīžos ir jārunā Kunga vārdā, kā to min apustulis Jēkabs ar piemēru par praviešiem. Runāt nevis iekšēji cepties par to, ka nekas nekustas uz priekšu, jo katrs paliek pie savas taisnības. Tici, kad Kungam ir vārds priekš katra tava-„Tagad.”

Mateja Evaņģēlijā Jānis Kristītājs atklāj, ka viņš gaida, gaida to, kuram jānāk, un pietam sūta savus mācekļus pie Jēzus, lai tie viņam jautātu, vai Jēzus ir Mesija. Kāpēc Jānis tā rīkojas? Vai tad viņš nepazīst Jēzu kā Dieva Jēru? Vai Jānis to dara sevis dēļ vai tomēr citu dēļ, savu mācekļu labā?

Jēzus runājot par Jāni Kristītāju, runā ar Vecās derības vārdiem un izceļ Jāni kā ceļa sagatavotāju un ka viņš ir kas vairāk kā tikai pravietis. Jānis ceļu ir sagatavojis Jēzum, un šis brīdis cietumā, kad viņš sūta savus mācekļus pie Jēzus ir Jāņa spilgts žests tam, ka Jēzum tiek dots galvenais ceļš, Jānis ar lielu gudrību dod iespēju saviem mācekļiem saprast to, kam galu galā viņiem ir jāseko, un kurš ir Mācītājs un Pestītājs.

Nekas nav beidzies, tāds būtu Jāņa Kristītāja vēstījums saviem mācekļiem.

Kā var būt tā, ka lielākais šeit var būt mazākais kaut kur citur kā mums to Evaņģēlijā atklāj Jēzus par Jāni Kristītāju, kā var būt tā, ka tev, kas brauc pa galveno ceļu ir jāpalaiž kāds, kas atrodas uz mazākas nozīmes ceļa? Tu teiksi: ”Netaisnīgi, negodīgi.”

Jēzus, pazemīgs un lēnprātīgu sirdi, vienmēr, mums pietuvojas pa mazākas nozīmes ceļu, Viņš nepazīst agresīvus manevrus kā nokļūt mums priekšā! Tāpēc šodien palaid Jēzu sev pa priekšu, un arī to caur kuru Jēzus tuvojas tev, dod Viņam priekšroku, un esi Jēzus kolonnā, un līdz ar to tu sekmēsi arī to ceļa drošību, kas ir aiz tevis un tev blakus. Ņem piemēru no Jāņa Kristītāja kā nekrist izmisumā, pat ja esi līdzīgā vietā vai situācijā kā cietums, lai psalmā izteiktie apsolījumi tevi stiprina un mudina skatu vērst uz kungu. Ja tagad ir grūti, lūdz vārdu no kunga priekšā šī- „Tagad,” ja tagad ir tā, kad nav kā-„Kā parasti”- tad lūdz vārdu priekš šī jaunā „Tagad.”

Āmen!

RGS 5.kursa students Dāvis Ozoliņš

otrdiena, 2016. gada 6. decembris

Sprediķis 2 adventa svētdienai

Šodienas Evanģēlija lasījumā mēs dzirdam par to, kā Jānis Kristītājs sagatavo ceļu Kungam. Par to, kā viņš aicina atgriezties no grēkiem, nest atgriešanās cienīgus augļus un apzināties to, ka ikviens koks, kas nenes labus augļus tiks nocirsts. Un cirvis ir jau pielikts pie koka saknes!

Interesanti, ka Jānis Kristītājs parādās tieši tuksnesī.

Tuksnesī atskan saucēja balss, kas aicina sagatavot Kungam ceļu. Cauri tuksnesim Izraēļa tauta četrdesmit gadus devās uz Apsolīto zemi. Jēzus savu atklāto darbību iesāk ar četrdesmit dienu ilgu gavēni tukšnešainās vietās. Tuksnesis simbolizē ticības pārbaudījumu pilno dzīvi, izaicinājumus un grūtības, kuras jāpārvar, lai ieietu Debesu Valstībā.

Arī Adventa laiks ir kā sava veida tuksneša laiks, kad mēs vairāk klusējam, meklējam mieru un pārdomas, arī gavējam, iekšēji sevi sagatavojam Kristus dzimšanas svētkiem. Mums vajadzētu apzināties, ka šis laiks mums ir dots, lai mēs varētu rūpīgāk un akurātāk izkopt savu lūgšanu, garīgo dzīvi un attiecīgi arī nestu labus augļus – žēlsirdības un tuvākmīlestības darbus, vairotu labo, patieso un skaisto. Biežāk meklēsim mirkļus, kad varam pabūt klusumā, mierā un Dieva apcerē.

Garīgās literatūras autore Katrīna de Huka Dohertija savā grāmatā „Tuksnesis” raksta:
„Tuksnesis, klusēšana, aiziešana vientulībā- tai nav noteikti jābūt vietai, bet gan drīzāk prāta un sirds stāvoklim.”

Tātad drīzāk tā ir vēlme un centieni atrast klusuma mirkļus mūsu ikdienas dzīvē, pilsētas vidū, lai ieklausītos Dieva balsī, kura dzirdama tieši klusumā. Pārdomāsim to un centīsimies paklusēt tajos dažos brīžos, kuri mums ir: pēc darba braucot mašīnā vai izkāpjot no vilciena un ejot mājup, no rīta pamostoties un virtuvē gatavojot maltīti utt.

Gavēnis ir arī daļa no Adventa laika, daļa no uzturēšanās tuksnesī. Adventa laiks ir kā otrais Lielais gavēnis. Mēs sagatavojamies Kunga atnākšanai. Mēs atturāmies no saldumiem vai no kā cita šajā gaidīšanas laikā, lai varētu ar lielāko prieku un gandarījumu baudīt Dieva dāvanas Kristus dzimšanas svētkos, Ziemassvētkos.

Lai patiesi labi un garīgi izdzīvotu Adventa laiku ir nepieciešams netikai klusums, gavēnis, žēlsirdības darbi, lūgšana un svinīgs noskaņojums, svētku dekorācijas, bet arī iekšēji, garīgi atgriezties. Ja mēs dziļi izmeklējam savas sirdsapziņas, atzīstamies savos grēkos un stingri apņemamies laboties, mainīties, tad esam uz pareizā ceļa.

Tieksimies sagatavot Kungam ceļu uz mūsu sirdīm, lai Viņš tajās varētu atrast sev mājvietu un mēs varētu arī citiem cilvēkiem dot Kristu, Viņa tuvākmīlestības piemēru atdarināt.

Diakons Valters Vārpsalietis