Meditācija

“Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jņ 14, 6)

Jēzus ir ceļš – vienīgais, kas ved uz mūžīgo laimi. Šis ceļš ir visskaistākais, tas vienmēr vērš uzmanību uz galamērķi. Tomēr tas ir šaurs, un tikai nedaudzi vēlas pa to iet, (sal. Mt 7, 14) cenšoties nenovirzīties uz vilinošiem sānceliņiem. Ceļiniekam jāņem vērā, ka tajā bieži uzmācās sāpes kājās, tomēr apstāties nedrīkst – kas izturēs līdz galam, būs pestīts. (Mt 10, 22) Turklāt, šis ceļš vienmēr iet caur Golgātu, un ceļinieks ir aicināts kļūt par kirēnieti, kam jāpalīdz nest Kunga krustu. Ceļa beigas ir fantastiskas – tā ir mūžīga adorācija, kas piepilda visas ceļinieka ilgas.

Jēzus ir patiesība – vienīgā, kuru neviens nespēj apstrīdēt. Patiesības meklētājs pats to nespēj saprast, tikai tā pati sevi atklāj un ļauj kaut nedaudz iepazīt tiem, kas bērna paļāvībā grib to pieņemt. Par šo patiesību vēlas izteikties cilvēki, kas ieņem ļoti svarīgus laicīgos amatus un sevi uzskata par kompetentiem. Viens no viņiem pamatoti reiz jautāja: “Kas ir patiesība?” (Jņ 18, 38) Taču patiesība atklāj sevi “mazajiem”. (sal. Mt 11, 25) Pats Pestītājs ir izvēlējies kļūt par vismazāko – viņš ir vēlējies iemājot maizes gabaliņā, pārvēršot to par sevi pašu. Cik neaptverama ir dievišķā patiesība!

Jēzus ir dzīvība – vienīgā, no kuras iziet viss dzīvais. Dzīvība, bez kuras nepastāvētu pasaule. Kas vēlas patiesi dzīvot, nevis tikai eksistēt, tam jāieklausās Kunga vārdos: “Es esmu dzīvības maize.” (Jņ 6, 48) Kas pieņem Vissvētāko Sakramentu, tas iegūst dzīvību, ko pat nāve nevar atņemt. Tāpat, pielūdzot šo Sakramentu, var iegūt mūžīgās dzīves zināšanas un pieredzi. Kungs Jēzus tik ļoti vēlas, lai mēs sasniegtu mūžīgo dzīvi, ka Viņš pats dzīvo mūsu vidū dievnama tabernakulā. Veltīsim Viņam sevi, lai mēs dzīvotu vairs ne sev, bet gan Viņš dzīvotu mūsos mūžīgi!

Autors: Sem. Jānis Rajeckis