Sprediķis par Lk 6, 20-26

 

      Dārgie brāļi un māsas, vakar mēs dzirdējām evaņģēlijā, kā Kristus aicināja divpadsmit mācekļus apustuļu kalpošanai. Bet šodienas evaņģēlijs ir kā turpinājums šai mācekļu aicināšanai: Jēzus pirmo reizi uzrunā savus apustuļus ar savu dievišķā Skolotāja pamācību. Šī pirmā uzruna bija par svētībām. Kā lasām evaņģēlijā : „Jēzus pacēla acis uz saviem mācekļiem un sacīja...”.

Pirmais ko Jēzus sacīja bija: „Svētīgi jūs nabadzīgie, jo jums pieder Dieva valstība”. Man šķiet, ka tieši šī svētība ir kā atslēga parējām svētībām. Un šodien gribu kopā ar jums pārdomāt šo svētību.

Ko nozīme šie Kristus vārdi: „Svētīgi Jūs nabadzīgie”?

Jāatceras, ka arī evaņģēlists Matejs runā par nabadzību, vēl vairāk , Matejs raksta par gara nabadzību. Šī nabadzība, šī gara nabadzība pēc komentāriem nav kāda mistiska dogma, kam sekot spēj tikai svētie; tā vienkārši ir realitātes pieņemšana. Tas atgādina to, ka tu esi pilnībā atkarīgs no Dieva. Tieši tāpēc Jēzus saviem mācekļiem saka šo svētību. Viņš it kā grib pateikt mācekļiem: nedomājiet, ka jums vienmēr būs labi un forši, ka cilvēki jūs pieņems. Nē! Būs arī ciešanas un sāpes, cilvēki jūs nesapratīs. Bet visu savu cerību lieciet Dievā.

Runājot par šo gara nabadzību mācekļu misijas sākumā Jēzus grib pasargāt no pašpārliecinātības. Viņu misijas sākumā mācekļi tiek aicināti visu savu kalpošanu balstīt Kristū. Ne tikai mācekļi, bet arī katrs no mums tiek aicināts šo gara nabadzību īstenot savā dzīvē, sava kalpošanā. Nabadzība garā ir sinonīms vārdam „pazemība”. Bez tās mēs liedzamies atzīt savu atkarību no Dieva, tiekam kārdināti censties tikt galā saviem spēkiem un parasti krītam izmisumā, ja tas neizdodas. Nabadzība garā atzīst mūsu fundamentālo paļāvību uz Dievu, un tāpēc tā ir būtisks garīgās dzīves aspekts. 

 

Paļaušanas uz Dievu var izklausīties pēc attaisnojuma slinkumam, itin kā tev pašam nebūtu nekas jādara. Patiesībā ir tieši pretēji. Tā ir praktiska nostāja, kas atgādina to, ka tu nespēj paveikt visu. Ir daudz kas tāds, ko mainīt nav tavos spēkos, vienkārši jāatstāj Dievā ziņā. Nabadzība garā atbrīvo tevi no izmisuma, kas tevi gaida, ja tu domā, ka vari paļauties tikai uz paša spēkiem.

Šī atziņa var atbrīvot tevi no darbaholisma un mesiānisma –mūsdienās tik populārajiem kārdinājumiem. Ir viegli krist maldos, domājot, ka tu esi neaizstājams, ka viss ir atkarīgs no tevis un ka tev jādara viss. Centība var pārvērsties par izsmalcinātu lepnības formu. „Skat, cik es esmu aizņemts- esmu tik svarīgs!”, vai „Viss atkarīgs tikai no manis!” Nabadzība garā tev atgādina, ka tu spēj paveikt pavisam maz.

Dārgie brāļi un māsas, ņemsim pie sirds šos Kristus vārdus un mēģināsim dzīvot kā nabadzīgi garā, jo tad mums piederēs Dieva valstība, un ne tikai mums, bet arī tiem pie kuriem mēs būsim sūtīti, ar šo svētību mēs īstenosim arī pārējās svētības savā dzīvē. Un Dievmāte, kā izcils gara nabadzības piemērs, lai palīdz mums šajā ceļā! Āmen.

Autors: Diak. Vitālijs Filipenoks