Radīšanas stāsts

Stāsts ar kādu sākas Bībele, nav viegls, tajā slēpjas noteikta jēga; lasītājs no paša sākuma ir grūtību priekšā, kas prasa pārdomāšanu un tādā veidā sekmē dziļāku teksta pazīšanu. Kā pāvests Benedikts XVI savā darbā Verbum Domini saka, ka mums jāpaceļas pāri burtam un jāpievēršas garam. Pareiza attieksme pret Bībeles tekstiem neizpaužas ar radikālu pieeju pret tiem, vai, lai izskaidrotu pretrunas, bet prasmē paturēt dialogu. Mums jāsaprot, ka mums ir darīšana nevis ar zinātnisko izskaidrošanu, bet ar ticības liecību. Es mēģināšu apgalvot, ka radīšanas stāsta autoru mērķis ir, nevis skaidrot, bet attēlot, kas notiek dienu pēc dienas, un atbildēt uz jautājumu, kāda vieta ir cilvēkam šajā pasaulē. Pamēģināsim izvilkt no šiem tekstiem pamattēzes un secinājumus.

Kosmoss ir kārtība. Līdz radīšanai bija Haoss. Ar Dieva iejaukšanos caur gaismu, caur to dabisko faktoru, caur kuru pārsvarā Viņš Sevi izpauž , -lietas nostājas savās vietās, sākumā tiek radīts laiks, bet pēc tam parādās izplātījums, laikam bija vajadzīgs izplātījums, kur īstenoties; tieši tāpēc ūdeņi bija atdalīti no sauszemes.

Radīšanā ir attīstība. Viss esošais nebija radīts vienlaicīgi. Tomēr es domāju, ka tas nedod mums tiesības piedēvēt stāsta autoram evolucionāru radīšanas ideju Ar savu aprakstu autors grib parādīt, ka Dievs kā gudrs arhitekts sākumā uzbūvēja mājas, lai iemitinātu cilvēkus.

Kosmoss ir Dieva radīts. Visums vienmēr bija atkarīgs no Radītāja. Dievs rada ar savu vārdu; griežas ar vārdu pie sava radījuma, Viņš tādā veidā piešķir tam jēgu un stājas kontaktā ar to; ja Dievs uzrunāja savu radījumu, tad radījums pats runā.. Lūk, kāpēc debesis var sludināt Dieva godu, tas ir atsaukties uz Dieva vārdu, kas ir vērsts tām. Interesanti, ka Dieva darbība izpaužas ar trim dažādiem darbības vārdiem. Dievs runā - pirmatnējs akts ar kādu pavēl; Dievs dara –tas nozīmē, ka viņš iekļaujas radītajā, atstājot uz tā savas personiskās pēdas, savu zīmogu; beigās Dievs redz –tas nenozīmē, ka Dievs apskata radīto, lai pārliecinātos vai tas ir labi izdevies; Dievs redz visu veselumā, tas nozīme, ka radītais var būt labs tikai veselumā. Cilvēkam tiek dots redzēt tikai vienu kādu radītā pusi īsā laika posmā, tāpēc pasaule šķiet liels noslēpums, un mūsu aprobežotība rosina mūs uz uzticību un pazemību. Par to runā pēdējās Ījaba grāmatas nodaļas, kurās Dievs pats ar lielu izteiksmi stāsta par radīšanu un cilvēku noved pie pazemības un pielūgsmes stāvokļa.

Cilvēks ieņem centrālo vietu. Cilvēks ieņem radīšanā vadošo vietu. Jahvistu stāstā redzam, ka cilvēks bija radīts pirmais, bet priesteriskajā nodaļā- cilvēks bija radīšanas kronis. Cilvēka daba un īpašības ir noteiktas ar diviem izteikumiem, kuri sastāda visas bibliskās antropoloģijas kodolu. Cilvēks kļuva par dzīvu būtni un bija radīts pēc Dieva attēla un līdzības. Cilvēks - dzīva būtne, kas radīts no pīšļiem, un kļuva dzīvs pēc dvašas saņemšanas.

Dievs radīja ne vienkārši cilvēku, bet cilvēku pāri (laulāto pāri). Ja pats Dievs veido attiecības, tad acīmredzami cilvēks var izpaust savu piederību dzīvojot attiecību sistēmā. Jāpasvītro, ka pirmajā nodaļa cilvēku pāris saņem pavēli vairoties, šī pavēle nes sevī īpašu Dieva svētību. Par vīrieša un sievietes attiecībām Bībele saka pašu galveno: cilvēku laulība realizējas dzimumu dažādībā. Homoseksuālisms un transseksuālisms Vecajā Derībā tiek nosodīts, kā pretruna normālai radīšanas kārtībai. Vīrietis un sieviete ir radīti vienā dienā, ko nozīme viņu vienādību, tomēr šai vienādībai ir noteikums saglabāt partneru atšķirības, ka arī papildināt vienam otru. Viss ir radīts ne tikai labi, bet ļoti labi.

Septītā diena. Ar vīrieša un sievietes radīšanu noslēdzas pasaules radīšana. Bet ir kaut kas, kas iekļaujas radīšanā un vienlaikus ir ārpus tās -septītā diena. Septītajā dienā visi radīšanas darbi ir pabeigti; teksts saka, ka septītajā dienā Dievs pabeidza visus savus darbus. Dievs radīja ne tikai debesis, zemi, zvaigznes, augu un dzīvnieku pasauli. Dievs radīja Sabatu, mieru. Skaidri redzamas, ka pirmās nodaļas struktūra, kura aptver sešas radīšanas dienas, parāda autora domu īpaši izcelt Sabata svarīgumu; Sabats atšķiras no parējām radīšanas dienām. Dievs ne tikai svētīja to kā svētīja dzīvas būtnes, bet piedēvē tam īpašu nozīmi un jēgu. Teksta autors radīšanas darbus apraksta noteiktajā secībā: diena un nakts seko viens otram ar regulāru secību, bet pēc noteikta laika šī secība tiek pārtraukta ar tādas dienas atnākšanu, kad ir svētki. Šī diena atnāk, lai atgādinātu cilvēkam par Radītāju, par to, ka īstais Ķēniņš ir Dievs, no kura viss nāk un ir atkarīgs. Septītā diena dod jēgu parējām dienām. Visa radīšana ir it kā liela aktivitāte, bet Sabats atnes mieru un pārtraukumu. Svinot Sabata dienu Izraēlis demonstrē un liecina par savu specifisko aicinājumu- liecināt par Dieva klātbūtni vēsturē.

Tādā veidā, ne uz dziļu un neticamu pagātni orientē radīšanas stāsts. Tas arī nedod mums konkrētas zināšanas, bet liek mums aizdomāties par savu stāvokli šajā radītājā pasaulē, kuru mēs paciešam vai pieņemam ar prieku, bet kurā mums jādzīvo un kurā mēs mācāmies, un pret kuru mums ir pienākumi, tāpēc, ka esam saistīti ar to, ar kopējām ciešanām un cerībām. Šajā pasaulē, kā cilvēki esam centrā, pakļauti noteiktai kārtībai, nevis haosam, Dieva radīti, lai attīstītos un veidot attiecības, un tam visam jānotiek mierā.

Autors:  Diak. Vitālijs Filipenoks