F. Salinas grāmata „Draudzība”

Turpinājums no "Draudzība"

Domājot arvien biežāk par draugiem.

Mēs pārāk daudz laika pavadām domājot par lietām, aktivitātēm u.c. Mēs plānojam savu laiku: rītu, dienu, vakaru, līdz diena ir piepildīt ar aktivitātēm. Stundas ir precīzi saprogrammētas. Ikvienam cilvēkam, kurš ir iepazinies ar laiku no mūžības perspektīvas, jāsaprot to, cik svarīgi ir atrast labāko iespējamo savas dzīves pielietojumu. Bet, un te ir svarīgs bet, mūsu diena nedrīkst būt pārņemta ar aktivitātēm – rūpēm par lietām – tā, ka personām tiek piešķirta sekundāra nozīme. Pretējā gadījumā mēs patiesībā instrumentalizējam savas draudzības, tas ir, tām būs nosliece kļūt vienkārši par mūsu grafika sastāvdaļu.

 

Ja mēs nedomājam par saviem draugiem kā par personām un indivīdiem, kā tad mēs vispār viņiem varam palīdzēt piepildīt savu aicinājumu? Kā tad lai mēs viņiem palīdzam kļūt možiem un izlēmīgiem, ja viņi ir pārāk svārstīgi un slinki, vai kā lai palīdzam viņiem kļūt domājošiem un pašaizliedzīgiem, ja viņi ir pavirši un savtīgi, ja vien mēs viņiem neatvēlam pietiekami daudz mūsu domāšanas laika? 

 

Domai, ka personas, ar kurām mēs esam dzīvojuši kopā, nesaņemtu no mums pat tik daudz kā iedrošinājuma vārdu, vajadzētu izraisīt mūsos šermuļus! Mēs to, protams, attiecinām uz patiesu iedrošinājumu – iedrošinājumu kļūt tiem, kam viņiem vajadzētu būt, ne tiem, par ko viņi gribētu būt, un noteikti, ne tiem, kādus mēs gribam, lai viņi būtu, bet gan tādiem, kādus Dievs viņus vēlas, lai viņi būtu.

 

Dievs izmanto cilvēku, lai glābtu otru cilvēku – glābtu viņus no pašiem, no viņu iekšējiem lepnības un slinkuma ienaidniekiem. Šis ir dievišķs uzdevums; tas ir daļa no Kristus darba, lai mūs glābtu. Un Dievs šo uzdevumu ir uzticējis mums.

Palīdzēt citai personai nav tas pats, kas vienkārši izvilkt viņu no ekonomiskām grūtībām, vai šad un tad dot viņam padomu, vai palīdzēt atrisināt neskaidru jautājumu, vai vienkārši kaut kādā veidā padarīt viņam vieglāku dzīvi, un noteikti ne lai gūtu kādu personīgu labumu no viņiem. Draugs uzņemas atbildību par gādīgām rūpēm par savu „citu es”. Tas, kurš praktizē šo atbildību par draudzību, atrod katrā no mums „labo samārieti”; „labo samārieti”, kas palīdz savam draugam kļūt tādam, kādu Dievs viņu bija paredzējis būt. Tas nav viegli, bet tas ir tik vērtīgi. Šādā veidā katrs var teikt par savu draugu to pašu, ko draugs var teikt par viņu: „cik es esmu priecīgs, ka tu esi!”

Turpinājums -  "Draudzība"

 

 No angļu valodas tulkojis: Sem. P. Skudra