F. Salinas grāmata „Draudzība”

Turpinājums no "Draudzība"
 

Draudzība ir prasīga mīlestība.

Pateikt, ka mēs esam citas personas draugs, vienkārši tāpēc, ka vēlamies, lai viņš dzīvotu bez sāpēm vai grūtībām, maksimālā komfortā un jaunāko mehānisko ierīču ieskauts, nav patiesa draudzība. Tā nav patiesa mīlestība. Attieksme “neglaudīt pret spalvu” nav tas uz kā tiek veidota patiesa draudzība. Mīlestība nozīmē vēlēt otram labestību un patiesību. Kāds varētu vaicāt: “vai tad patiesa draudzība nav pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir?” Pilnīgi noteikti mums ir jāmīl citus ar viņu kļūdām un nepilnībām. Bet, jo nopietnāka kļūst mūs draudzība, jo vairāk mēs vēlēsimies, lai viņi (un vēlēsimies viņiem palīdzēt) pārvarētu šīs kļūdas un nepilnības. Vismaz mēs vēlēsimies redzēt, ka viņi cenšas cīnīties ar šīm kļūdām. 

 

Bet mēs varam arī sastapties ar pretējo: “pieņemsim, ka mans draugs nepiekrīt, ka viņam ir kļūdas. Ko tad?” Ak, vai tad pats pirmais solis pārvarot kļūdas nav saprast, ka mums ir šīs kļūdas? Esiet pacietīgi. Praktizē pacietīgu žēlsirdību. Tai pat laikā liec noprast, ka tu esi ar viņu. Palīdzi draugam atklāt pašam sevi. Izmanto uzticēšanos, kuru draugs pret tevi parāda. Ar Dieva palīdzību viss nokārtosies. Un kas gan par draugu tu būsi bijis, kad būsi palīdzējis viņam atklāt pašam sevi. 

 

Padoms ir padoms: tas neatceļ otra brīvību. Tas vienkārši piedāvā jaunu informāciju ar kuru izdarīt spriedumus. Tas pavairo otra iespējamās izvēles. Te būs delikāts veids kā dot padomu: “Padomā, ko es tev teicu; pārcilā to savā prātā. Izdari izvēli tikai tad, kad lietas redzi skaidri.” Un, iespējams, mēs redzēsim, ka mūsu draugs objektīvi ir izdarījis nepareizu izvēli. Mums tad ir jāpaliek ar viņu un jāpalīdz izdarīt labāko, kas iespējams, pārvarot grūtības, ko viņa izvēle ir radījusi, ja tas ir iespējams. 

 

Sarunās, kas skar vairāk apslēptus tematus - personīgas lietas, mūsu draugs var norobežoties. “Līdz šejienei tu vari iet, bet ne tālāk. Šī ir manas sirdsapziņas zona.” Katrā personā ir vieta, kas ir svēta un rezervēta tikai Dievam, kura katrai personai ir pilnīgi un absolūti tikai viņas, kuru neviens nedrīkst uzspiest. Mūsu draugam pašam ir jāizlemj vai un cik daudz viņš vēlās mums uzticēties.

Bet iedomāties, ka esam draugi ar kādu personu, bet tai pat laikā nedarīt neko vairāk kā tikai pļāpāt, vai nodarboties ar sportu, vai vienkārši pavadīt kopā dažus patīkamus brīžus, nozīmē nepietiekami novērtēt draudzību. Tas joprojām ir tālu no ideālas draudzības. Kamēr visa persona nav iesaistīta, draudzība nav pilnīga. Tas nenozīmē, ka uzreiz ir jādalās ar draugiem par visām savas dvēseles personiskajām lietām, bet draugs ir kāds ar kuru mēs vismaz varam skaļi domāt.

Vēl draudzībā var rasties saspīlējums, kad šķiet, ka draugs mūs nesaprot. Viņš nespēj saprast mani līdz galam, mani tādu, kādu es viņam sevi vēlos parādīt, tas ir, mani kā katoli. Var gadīties, ka viņš ir ateists vai ne-katolis, vai vienkārši nav ieinteresēts runāt par reliģiju. Ja tu centies būt kas vairāk par kabineta katoli (tādu, kuram patīk strīdēties par reliģiskiem jautājumiem), ja tu vēlies būt vairāk kā “svētdienu katolis”, tad ir sāpīgi redzēt, ka tavs draugs nemaz nedomā par Dievu. Ko tad? Tas ir sāpīgi, bet tas nav iemesls pārtraukt jūsu draudzību – pat tad, ja atšķirības ir tik lielas, ka ir jābūt uzmanīgam aizskarot reliģijas jautājumus. Jūsu pieķeršanās vienos jūs vairāk nekā vārdi.

Esi jūtīgs, runā par tām lietām, kas jūs vieno, lietām, kas jums ir kopīgas. Tas, kas jūs vieno, šajā gadījumā ir daudz vērtīgāks, par to, kas jūs šķir. Attīstiet šīs lietas. Tas nedrīkst nozīmēt: “Aizmirsīsim to. Izvairīsimies pat paskatīties viens uz otru!” Neaizver draugam durvis, atstāj tās vaļā. Skaidri noteiktu dogmu pasaule ir tik ļoti maza. Viedokļu pasauli tik plaša! Padodies šīm viedokļu lietām. Tas nenozīmē mainīt uzskatus kā viltību, lai pārspētu savu draugu. Vienkārši esi gatavs mainīties, ja draugs tevi pārliecina, ka viņa skatījums ir pareizs.

Turpinājums -  "Draudzība"

 No angļu valodas tulkojis: Sem. P. Skudra