Cīnīties par mīlestību

“Kā Tēvs mani ir mīlējis, tā Es jūs esmu mīlējis. Palieciet Mānā mīlestībā.”(Jņ 15, 9)

Vienu dienu pāršķirstot kāda dominikāņu tēva grāmatas lappuses, uzdūros vārdiem, kurus izteica priesteris Eduards Staneks: “Dievs ir Mīlestība, jo es arvien vairāk spēju mīlēt”. Šie apgalvojuma vārdi man ilgi grozījās pa galvu, līdz es secināju, ka varu zem tiem parakstīties. Viņš runā par mīlestību, kas nāk no Dieva un, piepildot cilvēku, dara to spējīgu mīlēt citus, nevis tikai saņemt no tiem. Ja raugos uz savu dzīvi, tad jāsecina, ka spēju mīlēt tuvāko, kurš ir man līdzās, ja skatos uz viņu ar Dieva acīm un mīlu tā kā Kristus mīl. Ja apzinos, ka katrs cilvēks ir dārgums Kristus acīs un, ka par katru no viņiem Viņš atdeva Sevi, es nevaru nemīlēt...

“Dievs ir mīlestība...” (1Jņ 4, 16b)

Tā tik tiešām ir izaicinoša frāze, ja atklājam, ka Dievs ir mīlestība. Tas skar katru cilvēku, ja nonākam pie slēdziena, ka neesam nejaušība šai pasaulē, neesam Viņa bērni bez dzīves mērķa un jēgas, bet esam Viņa izredzēti un bez kādām robežām mīlēti. Viņā mēs arvien vairāk spējam mīlēt sevi un citus cilvēkus. Patiesība, ka Dievs mūs mīl atklājas mūsu pieredzē, kad sākam patiesi dzīvot. Ko tas nozīmē?

Katrs cilvēks, kurš cenšas dzīvot pa īstam, būt starp citiem cilvēkiem nav egoists, kurš domā tikai par sevi. Bet, ir cilvēks, kurš vēlas ieiet attiecībās ar citiem, rēķinās ar tiem un uz katru lūkojas Kristus acīm.

Mēs visi dzīvojam pasaulē, kurā reizēm var novērot aicinājumu dzīvot kā egoistiem: “Esi pats sev”, “dzīvo sev, savam stāvoklim sabiedrībā, prestižam, sajūtām, vēlmēm un ambīcijām”. Otrs cilvēks neskaitās un ar viņu nav jārēķinās. Varbūt dažreiz paši sevi pieķeram pie domas, ka dzīve tā pat jau ir draņķīga un kāpēc man būtu jārēķinās ar otru cilvēku? Svarīgākais ir tas, kas otram ir, ko viņš man var dot, ko no viņa varu paņemt, bet viņš pats nav vajadzīgs. Tik ļoti reizēm tiek akcentēts tas, kas otram pieder, ne tas, kas ir viņš pats. Vai tas nav traģiski?

No kurienes vispār rodas šādas domas? Tās rodas tad, kad ir bijusi nodevība mīlestībā, kad izrādās, ka cilvēks ir bijis nevajadzīgs, nenoderīgs; kad ir ticis atstumts un neviens nav ar viņu rēķinājies. Visās situācijās, kad ģimenes izjūk, kad bērns piedzīvo vecāku šķiršanos, redz strīdus un nesaprašanos vai to kā vecāki 'nodzeras', tad rodas sajūta, ka katrs domā tikai par sevi un lai tikai viņam būtu labi, kad nav piedzīvota mīlestība, bet ir piedzīvota vientulība. Tādas domas rodas tad, kad vecākiem nav laika priekš saviem bērniem, jo darbs ir svarīgāks par visu. Tad tie jautā: “Kas no tā, ka pelniet man naudu, ja nekad neesat man likuši sajust to, ka esmu jums svarīgs?” Visās šajās situācijās, kad esam piedzīvojuši mīlestības badu, rodas doma, ka es neesmu svarīgs un neko nenozīmēju, ka otrs cilvēks nav vajadzīgs un, ka šajā pasaulē vispār nav vietas mīlestībai. Bet, tā nav patiesība! Dievs ir mīlestība un Viņš ir uzvarējis pasauli (sal. Jņ 16, 33).

“Tā ir Mana pavēle, lai jūs mīlētu cits citu.” (Jņ 15, 17)

Pasaulē ir mīlestība, jo Dievs ir mīlestība. Tādēļ mūsdienu kristieša aicinājums ir uzsākt cīņu ar šīs pasaules uzskatiem, kas ved cilvēku prom no patiesības, ka viņš ir Dieva mīlēts, gribēts, un, ka katrs cilvēks ir vērtība un vislielākais dārgums par kuru ir vērts cīnīties. To skaidri parāda Kristus piemērs - Krusta upuris jeb mīlestības upuris. Tieši Viņš mūs aicina cīnīties par tiem un to labā, kas ir savainoti, salauzti garā, atstumti, kas ir izslāpuši pēc mīlestības, ar kuriem neviens nerēķinās un kuriem pasaule ir viena sāpju un bēdu ieleja. Daudz ir tādu, kas ieslīguši bezcerībā, bet Pestītājs aicina nest viņiem cerību.

“Palieciet Manā mīlestībā”, saka Kristus. Palikt Viņa mīlestībā nozīmē cīnīties par mīlestību pašam, cīnīties par to, lai mīlētu otru cilvēku (reizēm tā ir cīņa pašam ar sevi) un cīnīties par cerības dāvāšanu tiem, kas ir bezcerībā un ar kuriem neviens nerēķinās. Palikt Kristus mīlestībā nozīmē cīnīties par pasauli, kurā ir mīlestība un katrs cilvēks ir svarīgs - kurā cilvēks cilvēkam nav vilks, bet brālis un māsa. Par pasauli, kur es nedomāju tikai par sevi, bet reizēm noliecos, lai reaģētu uz tuvāko vajadzībām. Tad ikviens varēs atklāt, ka Dievs ir mīlestība, jo mēs spējam arvien vairāk mīlēt citus..

Autors: Sem. Elvis Rudovičs