“Kā Tēvs mani ir mīlējis, tā Es jūs esmu mīlējis. Palieciet Mānā mīlestībā.”(Jņ 15, 9)
Vienu
dienu pāršķirstot kāda dominikāņu tēva grāmatas lappuses,
uzdūros vārdiem, kurus izteica priesteris Eduards Staneks: “Dievs
ir
Mīlestība,
jo es arvien vairāk spēju
mīlēt”. Šie
apgalvojuma vārdi
man ilgi
grozījās pa
galvu, līdz
es secināju,
ka varu
zem tiem
parakstīties. Viņš
runā par
mīlestību, kas
nāk no
Dieva un,
piepildot cilvēku,
dara to
spējīgu mīlēt
citus, nevis
tikai saņemt
no tiem.
Ja raugos
uz savu
dzīvi, tad
jāsecina, ka
spēju mīlēt
tuvāko, kurš
ir man
līdzās, ja
skatos uz
viņu ar
Dieva acīm
un mīlu
tā kā
Kristus mīl.
Ja apzinos,
ka katrs
cilvēks ir
dārgums Kristus
acīs un,
ka par
katru no
viņiem Viņš
atdeva Sevi,
es nevaru
nemīlēt...
“Dievs ir mīlestība...” (1Jņ 4, 16b)
Tā
tik tiešām
ir izaicinoša
frāze, ja
atklājam, ka
Dievs ir
mīlestība. Tas
skar katru
cilvēku, ja
nonākam pie
slēdziena, ka
neesam nejaušība šai
pasaulē, neesam
Viņa bērni
bez dzīves
mērķa un
jēgas, bet
esam Viņa
izredzēti un
bez kādām
robežām mīlēti.
Viņā mēs
arvien vairāk
spējam mīlēt
sevi un
citus cilvēkus.
Patiesība, ka
Dievs mūs
mīl atklājas
mūsu pieredzē,
kad sākam
patiesi dzīvot.
Ko tas
nozīmē?
Katrs
cilvēks, kurš cenšas dzīvot pa īstam, būt starp citiem
cilvēkiem nav egoists, kurš domā tikai par sevi. Bet, ir cilvēks,
kurš vēlas ieiet attiecībās ar citiem, rēķinās ar tiem un uz
katru lūkojas Kristus acīm.
Mēs
visi dzīvojam
pasaulē, kurā
reizēm var
novērot aicinājumu
dzīvot kā egoistiem:
“Esi pats
sev”,
“dzīvo sev,
savam stāvoklim
sabiedrībā, prestižam,
sajūtām, vēlmēm
un ambīcijām”.
Otrs cilvēks
neskaitās un
ar viņu
nav jārēķinās.
Varbūt dažreiz
paši sevi
pieķeram pie
domas, ka
dzīve tā
pat jau
ir draņķīga
un kāpēc
man būtu
jārēķinās ar
otru cilvēku?
Svarīgākais ir
tas, kas
otram ir,
ko viņš
man var
dot, ko
no viņa
varu paņemt,
bet viņš
pats nav
vajadzīgs. Tik
ļoti reizēm
tiek akcentēts
tas, kas
otram pieder,
ne tas,
kas ir
viņš pats.
Vai tas
nav traģiski?
No
kurienes vispār
rodas šādas
domas? Tās
rodas tad,
kad ir
bijusi nodevība
mīlestībā, kad
izrādās, ka
cilvēks ir
bijis nevajadzīgs,
nenoderīgs; kad
ir ticis
atstumts un
neviens nav
ar viņu
rēķinājies. Visās
situācijās, kad
ģimenes izjūk,
kad bērns
piedzīvo vecāku
šķiršanos, redz
strīdus un
nesaprašanos vai
to kā
vecāki 'nodzeras',
tad rodas
sajūta, ka
katrs domā
tikai par
sevi un
lai tikai
viņam būtu
labi, kad
nav piedzīvota
mīlestība, bet
ir piedzīvota
vientulība. Tādas
domas rodas
tad, kad
vecākiem nav
laika priekš
saviem bērniem,
jo darbs
ir svarīgāks
par visu.
Tad tie
jautā: “Kas
no tā,
ka pelniet
man naudu,
ja nekad
neesat man
likuši sajust
to, ka
esmu jums
svarīgs?” Visās
šajās situācijās,
kad esam
piedzīvojuši mīlestības
badu, rodas
doma, ka
es neesmu
svarīgs un
neko nenozīmēju,
ka otrs
cilvēks nav
vajadzīgs un,
ka šajā
pasaulē vispār
nav vietas
mīlestībai. Bet,
tā nav
patiesība! Dievs
ir mīlestība
un Viņš ir
uzvarējis pasauli
(sal. Jņ
16, 33).
“Tā ir Mana pavēle, lai jūs mīlētu cits citu.” (Jņ 15, 17)
Pasaulē
ir mīlestība,
jo Dievs
ir mīlestība.
Tādēļ mūsdienu
kristieša aicinājums
ir uzsākt
cīņu ar
šīs pasaules
uzskatiem, kas
ved cilvēku
prom no
patiesības, ka
viņš ir
Dieva mīlēts,
gribēts, un,
ka katrs
cilvēks ir
vērtība un
vislielākais dārgums
par kuru
ir vērts
cīnīties. To
skaidri parāda
Kristus piemērs
- Krusta upuris
jeb mīlestības
upuris. Tieši
Viņš mūs
aicina cīnīties
par tiem
un to
labā, kas
ir savainoti,
salauzti garā,
atstumti, kas
ir izslāpuši
pēc mīlestības,
ar kuriem
neviens nerēķinās
un kuriem
pasaule ir
viena sāpju
un bēdu
ieleja. Daudz
ir tādu,
kas ieslīguši
bezcerībā, bet
Pestītājs aicina
nest viņiem
cerību.
“Palieciet
Manā
mīlestībā”,
saka
Kristus.
Palikt
Viņa
mīlestībā
nozīmē
cīnīties
par
mīlestību
pašam,
cīnīties
par
to,
lai
mīlētu
otru
cilvēku
(reizēm
tā
ir
cīņa
pašam
ar
sevi)
un
cīnīties
par
cerības
dāvāšanu
tiem,
kas
ir
bezcerībā
un
ar
kuriem
neviens
nerēķinās.
Palikt
Kristus
mīlestībā
nozīmē
cīnīties
par
pasauli,
kurā
ir
mīlestība
un
katrs
cilvēks
ir
svarīgs
- kurā
cilvēks
cilvēkam
nav
vilks,
bet
brālis
un
māsa.
Par
pasauli,
kur
es
nedomāju
tikai
par
sevi,
bet
reizēm
noliecos,
lai
reaģētu
uz
tuvāko
vajadzībām.
Tad
ikviens
varēs
atklāt,
ka
Dievs
ir
mīlestība,
jo
mēs
spējam
arvien
vairāk
mīlēt
citus..
Autors:
Sem. Elvis Rudovičs
Hi sir... I am really surprised by the quality of your constant posts.You really are a genius, I feel blessed to be a regular reader of such a blog Thanks so much
AtbildētDzēstonlinekaj.com/
What is love
font copy and paste