12. septembra katehēze par lūgšanu no Apokalipses

Dārgie brāļi un māsas,

Pagājušo trešdien es runāju par lūgšanu pirmajā Atklāsmes grāmatas daļā. Šodien apskatīsim otro grāmatas daļu. Kamēr pirmajā daļā lūgšana tiecas uz Baznīcas iekšējo dzīvi, tad otrajā daļā uzmanība aptver visu pasauli; Baznīca taču ceļo vēsturē, pieder tai saskaņā ar Dieva plānu. Sapulce, kura klausoties Jāņa vēstī, kā to stādīja priekšā runātājs, ir no jauna atklājusi savu pienākumu iesaistīties Dieva valstības attīstīšanā kā „Dieva un Kristus priesteriem” (atkl 20:6; sal 1:5; 5:10), ir atvērta cilvēku pasaulei. Un šeit parādās divi dzīves veidi kopīgās dialektiskās attiecībās. Pirmo varētu definēt kā „Kristus sistēmu”, kurai sapulce ir laimīga piederēt, un otru – kā „valstībai un derībai pretēju pasaulīgu sistēmu, kas darbojas ietekmējoties no Ļaunā”, kurš ar vīriešu un sieviešu maldināšanu cenšas radīt pasauli, kura ir pretēja tai, kādu to vēlas Kristus un Dievs (sal. Pontifikālā Bibliskā komisija, Bibbia e Morale. Radici bibliche dell’agiare cristiano, 70). Tātad sapulcei ir jābūt spējīgai labi izprast vēsturi, mācoties izšķirt notikumus ar ticību, lai sadarbotos ar tās gaitu Dieva valstības izplatīšanā. Un šis izpratnes un izšķiršanas darbs kopā ar darbošanos ir saistīts ar lūgšanu.

Pirmkārt pēc uzstājīga Kristus aicinājuma, kurš izskan septiņas reizes pirmajā Atklāsmes grāmatas daļā: „tas, kuram ir ausis, lai klausās, ko Gars saka Baznīcām” (Atkl 2:7, 11, 17, 29; 3:6, 13, 22), sapulce ir aicināta pietuvoties debesīm, lai redzētu realitāti ar Dieva acīm; un šeit no jauna atklājam trīs simbolus, atsauces, no kurām aizsākt vēstures izpratni: Dieva troni, Jēru un grāmatu (sal. Atkl 4:1 – 5:14).

Pirmais simbols ir tronis, uz kura kāds ir nosēdināts, kuru Jānis neraksturo, jo tas ir pāri jebkādai cilvēciskas attēlošanas iespējai. Jānis var vienīgi dot mājienu par tā skaistuma apziņu un prieku, ko viņš tā priekšā izjūt. Šī noslēpumainā būtne ir Dievs, visvarenais Dievs, kurš nepaliek ieslēgts debesīs, bet padara sevi tuvu cilvēkam, nodibinot derību ar viņu; neizskaidrojamā, bet patiesā veidā Dievs padara savu balsi, kuru simbolizē pērkons un zibens, dzirdamu vēsturē. Ir dažādi tēli, kas parādās ap Dieva troni, tādi kā divdesmit četri vecākie un četras dzīvās radības, kuras nepārtraukti slavē vienīgo vēstures Kungu. Tātad pirmais simbols ir tronis.

Otrs simbols ir grāmata, kas satur Dieva plānu par notikumiem un cilvēkiem; tas ir cieši aizzīmogots ar septiņiem zīmogiem un neviens to nevar izlasīt. Šīs cilvēciskās nespējas priekšā izprast Dieva nodomu Jānis jūt lielas skumjas, kas liek viņam raudāt. Tomēr ir arī līdzeklis pret šo cilvēka apjukumam vēstures noslēpuma priekšā: kāds ir spējīgs atvērt šo grāmatu un to izskaidrot.

Un šeit parādās trešais simbols: Kristus, Krusta upurī nokautais Jērs, kas tomēr stāv kājās – tā ir Viņa augšāmcelšanās zīme. Un tieši šis Jērs, mirušais un augšāmceltais Kristus vienu pēc otra atver zīmogus un atklāj Dieva plānu, pilnīgo vēstures jēgu.

Ko šie simboli nozīmē? Viņi mums atgādina par ceļu, kas ejams, lai spētu izzināt vēstures un mūsu pašu dzīves notikumos. Paceļot mūsu skatienu uz Dieva Debesīm, patstāvīgās attiecībās ar Kristu atverot savas sirdis un prātus viņam personīgā un kopienas lūgšanā, mēs mācāmies saskatīt lietas jaunā gaismā un saprast to patieso nozīmi. Lūgšana ir, tā sakot, atvērts logs, kas ļauj vērst skatu uz Dievu, ne tikai atcerēties galamērķi, uz kuru mums jāvirzās, bet arī atļauj Dieva gribai izgaismot mūsu svētceļojumu uz zemes un palīdz to izdzīvot ar degsmi un uzupurēšanos.

Kā Kungs vada kristiešu kopienu uz dziļāku vēstures izprašanu? Vispirms aicinot mūs pārdomāt tagadni, ko mēs dzīvojam īstenībā. Jērs atver pirmos četrus ruļļa zīmogus un Baznīca redz pasauli, kurā tā atrodas, pasauli, kurā ir dažādi negatīvi elementi. Tur ir ļauni vīriešu un sieviešu darbi, tādi kā vardarbība, kas rodas no vēlmes iegūt, dominēt vienam pār otru, ejot pat līdz pašiznīcināšanai (otrais zīmogs); vai arī netaisnība, kad cilvēki neievēro tiem dotos likumus (trešais zīmogs). Šiem tiek pievienoti ļaunumi, kurus nākas ciest cilvēkiem, tādi kā nāve, izsalkums un slimība (ceturtais zīmogs).

Baznīcas kopiena visu šo tik ļoti dramatisko situāciju priekšā ir aicināta nekad nezaudēt cerību, stingri ticēt, ka Ļaunā šķietamā visvarenība nobāl patiesās visvarenības priekšā, kura piemīt Dievam. Un pirmais zīmogs, ko atver Jērs, satur šo pašu vēsti. Jānis stāsta: „es redzēju un, lūk, balts zirgs un tanī jātnieks, kam bija šaujamais loks; un viņam bija dots kronis, un viņš uzvarēdams gāja lai uzvarētu” (Atkl 6:2). Cilvēka vēsturē ir ienācis Dieva spēks, kurš var ne tikai līdzsvarot ļaunumu, bet pat to uzvarēt. Baltā krāsa atgādina augšāmcelšanos: Dievs tik ļoti ir tuvojies, ka Viņš nonāca nāves tumsā, lai to izgaismotu ar savas dievišķās dzīves diženumu; Viņš uzņēmās uz sevis pasaules ļaunumu, lai attīrītu to ar savas mīlestības uguni.

Kā mēs tajā visā varam attīstīt kristiešu realitātes izpratni? Atklāsmes grāmata mums saka, ka lūgšana šo gaismas un dziļās cerības skatījumu nodod katram no mums un mūsu kopienām: tā aicina mūs neļaut ļaunumam uzveikt mūs, bet uzveikt ļaunumu ar labo, uzlūkot krustā sisto un augšāmcelto Kristu, kurš apvieno mūs ar savu uzvaru. Baznīca dzīvo vēsturē, tā nenoslēdzas pati sevī, bet drošsirdīgi turpina savu ceļojumu cauri grūtībām un ciešanām, pārliecinoši apliecinot, ka beigās ļaunais neuzvar labo, ka tumsa nenoslēpj Dieva spožumu. Tas ir svarīgs atgādinājums mums; kā Kristieši mēs nekad nedrīkstam būt pesimistiski; mēs labi zinām, ka mūsu dzīves ceļā bieži sastopam vardarbību, melus, naidu un vajāšanu, bet tas nespēj mums laupīt drosmi. Lūgšana māca mūs, pāri visam saskatīt Dieva zīmes, Viņa klātbūtni un Viņa darbību; galu galā, lai mēs paši būtu par labestības gaismu, kas izplata cerību un parāda, ka uzvara pieder Dievam.

Šāds skatījums virza uz lielāku slavēšanu un pateikšanos Dievam un Jēram: divdesmit četri vecākie un četras dzīvās radības kopā dzied „jauno dziesmu”, kura cildina darbu, ko veicis Kristus Jērs, kurš „visu darīs jaunu” (Atkl 21:5). Tomēr šī atjaunošana vispirms ir dāvana, kuru jāizlūdz. Un šeit mēs atrodam vēl vienu elementu, kuram jāraksturo lūgšanu: lūgt Kungu neatlaidīgi, lai nāk Viņa valstība, lai cilvēka sirds būtu paklausīga Dieva valdīšanai un lai tā ir Viņa griba, kas vada gan mūsu dzīvi, gan pasaules dzīvi.

Atklāsmes grāmatas skatījumā šis lūgums ir attēlots ar svarīgu uzsvaru: „divdesmit četri vecākie” un „četras dzīvās būtnes” tur savās rokās kopā ar arfām, kas pavada viņu dziesmu, „zelta kausus pilnus ar vīrāku” (5:8a), kuras, kā tālāk ir paskaidrots, „ir svēto lūgšanas” (5:8b), proti, to lūgšanas, kuri jau nonākuši pie Dieva, bet arī mūsu visu, kuri turpinām ceļu. Un mēs redzam Dieva troņa priekšā eņģeli turot rokā zelta kvēpināmo trauku, kurā viņš turpina bērt kvēpināmās zāles, kuras ir mūsu lūgšanas, kuru saldā smarža līdz ar lūgšanām paceļas pie Dieva (sal. Atkl 8: 1 – 4). Tas ir simbols, kas mums pastāsta kā visas mūsu lūgšanas – ar visu iespējamo ierobežotību, piepūli, nabadzību, sausumu un nepilnību, kas tām var būt – ir, tā sakot, attīrītas un sasniedz Dieva sirdi. Citiem vārdiem sakot, mēs varam būt droši, ka nepastāv liekas vai veltīgas lūgšanas; neviena lūgšana netiek noniecināta. Un lūgšanas tiek uzklausītas, pat, ja dažreiz atbilde ir noslēpumaina, jo Dievs ir Mīlestība un bezgalīga Žēlastība. „Eņģelis”, raksta Jānis, „paņēma kvēpināmo trauku un piepildīja to ar uguni no altāra un meta to uz zemi; un parādījās pērkona grāvieni, skaļas balsis, zibens uzplaiksnījumi un zemestrīce” (Atkl 8:5). Šī līdzība nozīmē to, ka Dievs nav vienaldzīgs pret mūsu lūgumiem, viņš iesaistās un liek just savu spēku, sadzirdēt savu balsi uz zemes, viņš sadrebina un satricina Ļauno iekārtu. Bieži, kad mēs konfrontējamies ar ļaunumu, mums ir sajūta, ka esam nespēcīgi, bet tieši mūsu lūgšanas ir pirmā un visefektīvākā atbilde, kādu varam vien dot un tās stiprina mūsu ikdienas pūliņus izplatīt labo. Dieva spēks padara mūsu vājumu auglīgu (sal. Rom 8: 26 – 27).

Es vēlos noslēgt, atsaucoties uz noslēguma dialogu (sal. Atkl 22: 6 – 21). Jēzus pāris reizes atkārto: „Raugi, Es nāku drīz” (Atkl 22: 7, 12). Šis apgalvojums ne tikai norāda uz to, kas gaidāms nākotnē laiku beigās, bet arī uz tagadni: Jēzus nāk, viņš mājo tajos, kas tic Viņam un uzņem Viņu. Svētā Gara vadībā sapulce tad atkārto Jēzum neatlaidīgu aicinājumu, lai Viņš kļūst mums tuvāks: „nāc” (Atkl 22: 17a). Tā ir kā „Līgava” (22: 17), kura kvēli ilgojas pēc laulības pilnības. Aicinājums atkārtojas trešo reizi: „Amen. Nāc, Kungs Jēzu” (22: 20b); un runātājs nobeidz ar vārdiem, kuri parāda šīs klātbūtnes nozīmi: „ Kunga Jēzus žēlastība lai ir ar visiem” (22: 21).

Atklāsmes grāmata, neskatoties uz tās simbolu sarežģītību, iesaista mūs ārkārtīgi bagātā lūgšanā, kuras dēļ arī mēs klausāmies, pielūdzam, pateicamies, kontemplējam Kungu un lūdzam Viņam piedošanu. Tās struktūra, kā izcilai kopienas liturģiskai lūgšanai, ir arī spēcīgs aicinājums atpazīt Euharistijas neparasto un pārveidojošo spēku. Es sevišķi vēlos mudināt būt uzticīgiem svētdienas Misei Kunga dienā, svētdienai, kas ir patiesais nedēļas centrs! Lūgšanas bagātība Atklāsmes grāmatā ir līdzīga dārgakmenim, kurš ir daudzšķautnains, bet kura vērtība ir atkarīga no tā vienīgās centrālās sirds tīrības. Līdzīgi lūgšanu raisošās formas, kuras mēs sastopam Atklāsmes grāmatā liek mirdzēt unikālajai un neaprakstāmajai Jēzus Kristus vērtībai.