Raugiet,
jau pirmā svece deg vainagā, kas nozīmē, ka klāt ir Adventa laiks. Jauna Baznīcas
liturģiskā gada sākuma un arī ilgu laiks. Baznīca uzsāk liturģisko gadu
akcentējot cilvēku ilgas – ilgas pēc Pestītāja, miera un svētlaimes. Mēs gaidām
ne tikai Ziemassvētkus, lai pieminētu Kunga iemiesošanos un dzimšanu, bet arī gaidot
Viņa otrreizējo atnākšanu, kas nozīmētu visu iepriekšminēto ilgu piepildījumu.
Beidzot būtu gals cilvēciskajām ķildām, jo īpaši reliģisko iemeslu dēļ, jo, izsakoties
Isaja vārdiem: Kunga nama kalns stāvēs uz
stipra pamata pašā augstākajā virsotnē un pacelsies pāri pakalniem, un pie tā
plūdīs visas pagānu ciltis. Nebūs vairs strīdu par Patiesību, jo tā būs
pilnībā atklājusies un beidzot iestāsies miers, jo tautas pārkals savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par sirpjiem. Tauta
pret tautu vairs nepacels zobenu nedz arī mācīsies karot.
Bet
ko darīt tagad, ko darīt un kā justies šajā ilgu periodā? Šodienas psalma
refrēnā mēs visi dziedājām: Priecīgi
iesim Kunga namā! Šo aicinājumu mēs izteicām viens otram un aicinu
atsaukties uz to ar psalma vārdiem: Mūsu
kājas jau soļo, Jeruzaleme, tavos vārtos. Vēlos izcelt, ka te ir runa par
kopīgu prieku un kopīgu soļošanu. Jo vairāk cilvēki priecīgi soļos, jo mazāk
ļaunus darbus veikt tie soļos. Arī šī pamatatziņa pieder pie evaņģelizācijas
iemesliem un Mātes Baznīcas un Dieva ilgām pēc dvēseļu pestīšanas – reiz
iestāsies miers, jo mēs visi soļosim priekpilni Debesu Jeruzalemes vārtos. Psalmā
ir teikts es priecājos¸ kad man teica:
“Iesim uz Kunga namu!”. Prieks ir kaut kas dziļi personisks un vienmēr skar
šo es, bet to nevar piedzīvot, ja nav
šī mēs. Par to liecina viss psalma
konteksts. Es priecājos, kad man
teica, bet teica kāds cits un pēc tam ir šī kopīgi priecīgā soļošana.
Arī mēs esam savā draudzes namā, jo reiz kāds mūs uzaicināja, uzrunāja vai arī
parūpējās par mūsu kristību, un mēs esam kopībā – Baznīcā– lai soļotu šo prieka
pilno ceļu kopīgi. Diemžēl ir vēl tik daudz cilvēku, kuru kājas soļo citus
ceļus un bieži nes postu mūsu Jeruzalemei, tādēļ psalmists mūs šodien aicina lūdziet Jeruzalemei mieru [..] miers lai ir
tavos mūros un drošība tavās pilīs! Lūgšana ir ļoti vērtīgs pienesums un
aicinu to nemazvērtēt, bet atdarināt psalmistu, kurš lūdzas kopībā ar mums Kunga, mūsu Dieva, nama dēļ.
Bet
šodienas Dieva Vārds nav tikai uz nākamību orientēts, tas neliek mums
novērsties no tagadības un uz visām likstām atbildēt vien ar lūgšanu. Pāvils
mūs aicina izprotiet šo laiku: jau
pienākusi stunda jums celties no miega. Mums ir jābeidz gulēt pašpietiekamības
un vien pašu laimes orientētā miegā – mums, līdz ar visu cilvēci priekšā stāv
izaicinājumi, kuri ir jāizprot, lai uz tiem adekvāti atbildētu! Bēgļi, nabagi,
vajātie, slimie, atstumtie, kroplie un ir tik daudzi citi likstām skartie
cilvēki, kuri sagaida mūsu cilvēcības pamošanos no dziļā miega. Pāvests,
norādot uz šīm problēmām, kalpo kā cilvēces sirdsapziņa, kura mudina mūs
pamosties – jautājums priekš mums katra ir tikai viens: VAI ES VĒLOS PAMOSTIES?
Ja pamodīšos, tad zinu no ikdienas pieredzes, ka nāksies kaut ko darīt, jo
nevarēšu vairs palikt ērtajā gultā un neko nedarīt. Pāvils saka: atmetīsim tumsas darbus un ietērpsimies
gaismas bruņās! Manuprāt, viens no lielākajiem mūsdienu tumsas
darbiem ir vienaldzība un pasivitāte. Ietērpties bruņās nozīmē kaut ko
izdarīt un galu galā arī nēsāt šīs bruņas, bet, kā jau mēs katrs spējam
iedomāties – bruņas nozīmē ne tikai aizsardzību, kuru mums Dievs sniedz, bet
bruņas arī nozīmē svaru un nastu, kura jānes. Iedomāsimies, ja Dievs būtu
palicis guļam? Nebūtu cilvēktapšana, nebūtu pestīšanas un galu galā varbūt
nebūtu nemaz radīšanas. Dievs mums ir devis piemēru un tādēļ es jums katram un
pats sev vaicāju vēlreiz: VAI ES VĒLOS PAMOSTIES?
Visbeidzot
arī Jēzus caur Evaņģēliju mūs katru aicina būt nomodā, jo jūs nezināt, kurā dienā jūsu Kungs atnāks. Vēl jo vairāk
Viņš mums uzsver, ka nevajadzētu gaidīt kaut kādu pompu un kādu “zīmi”, lai
pamostos. Kā bija Noasa laikā, tā būs arī
ar Cilvēka Dēla atnākšanu. Jo tāpat kā dienās pirms ūdens plūdiem cilvēki ēda
un dzēra, ņēma sievas un gāja pie vīra līdz pat tai dienai, kad Noass iegāja
šķirstā, un viņi neatjēdzās, kamēr plūdi nāca un aizrāva visus, tāpat būs ar
Cilvēka Dēla atnākšanu. Tas, protams, nenozīmē, ka mums tagad jābūvē
šķirsti, jo nāks virsū kaut kādi ūdens plūdi. Bet Jēzus mūs aicina būvēt
žēlastības darbu šķirstus, kuros patverties mūsu dvēselēm un patvert tajā arī
tos, kurus dzīves smaguma un nelaimes plūdi draud pazudināt. Dievs mūsu dēļ
kļuva cilvēks un mūsu dēļ mira. Vai tas vien neatklāj cilvēka lielo vērtību?
Vērtība, kura būtu mūsu pūliņu un pamošanās vērta?
Jebkā sākums nozīmē vislielākās ilgas, jo kad
mēs kaut ko tikai uzsākam – tas ir vistālāk no savas pabeigtības un tam piemīt
visvairāk nerealizēto ilgu; tam ir mērojams visgarākais ceļš tieši no sākuma
punkta. Ja mēs nekad neuzsāksim šīs ilgas piepildīt, tad mēs vienmēr
atradīsimies vistālākajā punktā. Iedomājieties, ja tas attiecas uz Laimi! Vai
mēs vēlamies atrasties vistālākajā punktā no savas laimes? Kaut arī Adventa
laiks ir ilgu laiks tas ir tādu ilgu, kuras piepildās un piepildīsies laiks. Es
novēlu kā jums tā sev sākt piepildīt ilgas pēc laimes, kuras visiem cilvēkiem
ir kopīgas un patiesībā arī vieno mūs kopīgā ceļā. Lai Adventa laiks dod mums
iespēju sagatavoties tam, lai sagaidītu Kunga piedzimšanas piemiņu ar sirdīm,
kuras tīras no grēka un pilnas ar mīlestību un žēlastības darbiem – ir laiks
pamosties, neraugoties uz tumšo laiku!
RGS 5.kursa students Kristaps Oliņš
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru