Īsts
kristietis ir reālists, tāpēc saprot, ka būt par cilvēku -
nozīme būt par kaut ko lielu, jo viņu mīl Dievs un viņš pats ir
spējīgs uz mīlestību. Tomēr kristietis vienlaicīgi atrodas
amorālu cilvēku un sava vājuma briesmās. Reālists zina , ka viņš
ir līdzīgs pazudušajam dēlam, kuram bija gudrs un mīlošs tēvs
un kuram neviens nenodarīja netaisnību. Dēls pats, no Jēzus
teiktās līdzības, izdarīja sev netaisnību, apgalvojot, ka ir
viegls ceļš, lai sasniegtu laimi.
Reālistam
Lielais gavēnis - vispirms ir atteikšanas no visa, kas traucē viņa
attīstībai un laimei. Tas ir gavēnis no naivitātes un trokšņa.
Tā ir griba apzināti atteikties no grēka un vājībām. Lielais
gavēnis ir atsacīšana no cinisma un egoisma. Tas ir gavēnis, kas
baro, jo atbildīga un zinoša cilvēka barība ir apdomība un
pārdomāšana, kā arī darbi, kas atbilst cilvēka cieņai.
Lielais
gavēnis ir laiks, kad varam pieaugt mīlestībā uz Dievu caur
personisku lūgšanu, grēksūdzes sakramentu un nomierināšanos.
Tas ir laiks, lai pieaugtu mīlestībā pašam uz sevi; lai savaldītu
savas kaislības un būt iejūtīgam pret citiem, lai iemācītos
nobriedušai tuvākmīlestībai.
Kad
es lasu Evaņģēliju, tad mans skats ir vērsts uz Jēzu, uz Viņa
vārdiem, darbiem, uz Viņa mīlestību pret cilvēkiem, tad man ir
iespēja saprast tās perspektīvas, kādas var būt attiecībā uz
mani, uz manu personisko svētumu. Gavēnis liek aizdomāties, ka es
esmu Dieva dārgums un man jāiegūst, ar Dieva žēlastības
palīdzību, brīvību no grēka verdzības. Kaut gavēņa laikā
nemitīgi skan monotonais „atgriezieties, atgriezieties...”, tomēr
es zinu, ka man šajā laikā jāizvēlas tas, kas ir fundamentāls
kristietībā - optimisms. Citiem vārdiem sakot, es nevarēšu gavēt
īsti kristīgi, ja gavēnī atteikšos no optimisma.
Neskaitāmas
reizes es pārdzīvoju un biju izmisis par saviem kritieniem,
nožēloju...., bet ne vienmēr nožēla atnesa pastāvīgu uzticību
Dievam. Mūsu kritieni parāda, ka paši par sevi esam vāji.
Nožēlošana nav tikai paša cilvēka darīšana, Dievs ne tikai dod
mums iespēju nožēlot un gandarīt, Viņš pats dod cilvēkam to,
ko no viņa gaida:
„Es jums došu savu Garu! Es došu savus likumus, un jūs tiem sekosiet, jūs ievērosiet un pildīsiet manas tiesas!” (Ez 36,27).
Citiem vārdiem sakot, kad es jūtu savu
vājību, nespēcību, kad aicinājums atgriezties piepilda nevis ar
entuziasmu, bet ar rūgtumu, tikai tad parādās iespēja patiešām
satikties ar Dievu un izmainīt kaut ko savā dzīvē, iespēja
piepildīt savu sirdi ar cerību. Man jāļauj, lai Kristus caur savu
Garu izmainītu manu tagadējo dzīvi, nodibinot manas sirds
teritorijā taisnības valstību, miera valstību, Dieva valstību...
Gavēņa
sākumā mēs dzirdam aicinājumu uz optimismu, mēs dzirdam vārdus,
kuri pārliecina mūs, ka grēks nevar līdz galam atņemt prieku
(nevis jautrību), es jūtu, ka Kristus var mani piepildīt ar prieku
šajā gavēņa ceļā! Lai sajustu prieku sirdī nav obligāti, lai
būtu Augšāmcelšanas vigīlija...
Autors: Sem. V. Filipenoks
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru