Bērna Jēzus upurēšana svētnīcā jeb sveču diena

Baznīcas liturģija visa gada laikā pārdomā svarīgākos Jēzus šīs zemes dzīves notikumus tiem atbilstošajās svētku dienās. Viens no tādiem ir Jēzus upurēšana svētnīcā, kas tiek svinēta 2. februārī. Par šo Jēzus šīs zemes dzīves notikumu mēs lasām Lūkasa Evaņģēlija 2. nodaļā no 22. līdz 39. pantam. Jūdu likums noteica to, ka jaundzimušais bērns četrdesmitajā dienā ir jānes uz svētnīcu, lai viņu veltītu Dievam. Tāpat arī Jēzus tika nests uz svētnīcu šajā četrdesmitajā dienā, kas Baznīcas liturģijā tiek svinēta 2. februārī, tātad četrdesmit dienas pēc 25. decembra, kad Baznīca svin Kristus dzimšanas svētkus.

Šī Jēzus upurēšana svētnīcā nav vienkārša jūdu likuma izpildīšana, bet šī Jēzus upurēšana sevī ietver dziļu simbolisku nozīmi. Šajās pārdomās vēlos izcelt trīs svarīgākās atziņas attiecībā uz Jēzus upurēšanu un šo svētku dienu: 1) Gaismas simbols saistībā ar šo notikumu; 2) Simeona pravietojums Jaunavai Marijai; 3) Dievam veltīto jeb konsekrēto personu saistība ar šo svētku nozīmi.

Pirmkārt, par gaismas simbolu mēs lasām: 

‘’Gaismu apgaismot pagānus un par slavu saviem Izraēļa ļaudīm.” (Lk. 2,32) 

Šie Simeona izsacītie vārdi apliecina to, ka Jēzus ir šī gaisma, kas apgaismo visas pasaules tautas. Gaisma, ko Jēzus dod ikvienam cilvēkam un tas norāda uz to, ka pestīšana ir domāta visiem. Katram cilvēkam ir pieejama šī Kristus gaisma. Tāpēc arī šī diena tiek dēvēta arī par sveču dienu, jo svece ir gaismas avots tumsā. Šajā svētku dienā baznīcās tiek svētītas sveces, kuras ticīgie nes uz mājām un īsteno Kristus vārdus: 

„Jūs esat pasaules gaisma, pilsēta, kas stāv kalnā nevar būt apslēpta.” (Mt. 5,14) 

Šīs sveces norāda uz Lieldienu sveci, kas ir šīs ‘’pasaules gaismas’’ avots – pats Kristus. Šīs svētītās sveces mums ikdienā atgādina par Kristu kā gaismu un glābēju. Vietām ir saglabājusies tradīcija, ka ticīgie šīs svētītās sveces aizdedz vētras un negaisa laikā.

Zīmīgi ir Simeona vārdi Jaunavai Marijai: 

„Redzi Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Izraēlā un par zīmi, kam runā pretī. Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, lai daudz siržu domas nāktu zināmas.” (Lk. 2, 34 -35) 

Kaut gan Kungs Jēzus vēl ir mazs bērns, bet jau tiek pravietotas par Viņu lielas lietas. Kā mēs zinām, ka šis pravietojums piepildās Lieldienu noslēpumā jeb Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumā. Šī Jēzus upurēšana iezīmē Jaunās Derības sākumu un jauno priesterību, kurā pats Dieva Dēls ir svētnīca, priesteris un upuris. Jēzus upurēšana ir zīme tam, ka Jēzus upurē pats sevi, lai izpirktu mūsu grēkus. Tāpat arī Jaunavai Marijai tiek pravietotas ciešanas, kas būs līdzdalība Viņas Dēla ciešanās, kas norāda uz Marijas lielo lomu gan Jēzus dzīvē, ciešanās, nāvē pie krusta un augšāmcelšanās, gan Baznīcas dzīvē caur diviem gadu tūkstošiem.

Baznīca šo dienu svin arī kā konsekrēto jeb Dievam veltīto cilvēku dienu. Dievam veltītie cilvēki šajā Jēzus upurēšanas svētnīcā kontekstā ieņem īpašu vietu. Dievam veltītie cilvēki ir upurējuši savu dzīvi Dievam, Viņam kalpojot, atsakoties no ģimenes dzīves, citiem vārdiem sakot, ir pilnīgi atdevuši savu dzīvi Dieva rokās. Tas nav tāpēc, ka viņiem nepatiktu ģimenes dzīve vai nepavisam nesaistītu laicīgās pasaules lietas, gluži otrādi, viņi no šīm lietām atsakās, lai kalpotu Dievam, jūtot savās sirdīs šo Dieva aicinājumu. Šīs personas nepārstāj būt cilvēki arī pēc šī lēmuma pieņemšanas, jo cilvēciskās īpašības viņos paliek, kā labās tā sliktās un cilvēciskā veidošanās viņos turpinās arī pēc viņu konsekrācijas. Viņi nepārstāj iet pie grēksūdzes, bet turpina to darīt daudz dziļāk. Šie cilvēki atsakoties no labajām lietām, kā piemēram ģimene, pilnībā atdod sevi Dievam un apustuļa Pāvila vārdiem runājot - viņu dzīve ir Kristus.

Lūgsim šajos svētkos, lai Dievs dod mums savu gaismu un dara mūs par šīs gaismas nesējiem un stiprina mūs pašaizliedzībā un upurgatavībā sekojot Kristum.

Autors: Diak. Renārs Birkovs