Mūsu
grēku smagums ir liels. Neskatoties uz Marijas un Sīmaņa atbalstu,
Jēzus krīt otro reizi. Viņš nes mūsu grēkus un par mums cieš.
Bet mēs katru reizi aizliekam Jēzum priekšā kāju. Brīvprātīgi
apvainojam Viņu, kaut gan sakām, ka nemitīgi Viņu mīlam.
Brīvprātīgi
un apzināti izdarītie grēki, lūk mūsu izstieptā kāja, aiz
Viņas. Jēzus pakrīt septītajā stacijā. Un tas nav tāds grēks,
kad kārdinājums ir liels, vai situācija ir negaidīti smaga, bet
visas tās reizes, kurās slavējām mūsu darbus un ignorējam, sakot
sev: "ja tas nav smags grēks, ja visi tā doma, kāpēc tad pārspīlēt
ar to dedzību, esmu seminārists, nevis fanātisks talibs."
Septītā
stacijā ir vieta, kur varam labāk saprast ikdienas grēka
kaitīgumu. Apzināmies slinkuma grēku, kad bēgām no ikdienas
uzdevumiem. Nešķīstību, kad neesam nomodā par skatienu un
iztēli. Manas acis, cik daudz dubļu caur viņām var ieiet.
Apzināta aprunāšana. Godkāre, izrādīšanas, lai mani cienītu
un pamanītu.
Kungs
Jēzu, negribu vairāk likt tev kāju priekšā. Ar
Tavu palīdzību, es gribu cīnīties ar ikdienas grēkiem.
Autors: Sem. V. Filipenoks
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru