Svētais Jāzeps

            Svētais Jāzeps bija Jaunavas Marijas līgavainis un Bērna Jēzus audžutēvs. Līdzās Jaunavai Marijai viņš bija pirmais, kas pagodināja Dieva Dēlu. Svētais Jāzeps sargāja un rūpējās par Mariju, kad viņa gaidīja Bērnu un kad laida Viņu pasaulē. Kopā ar Jaunavu Mariju viņš nesa Bērnu Jēzu uz Jeruzalemi, lai veltītu Viņu Dievam. Pēc eņģeļa pavēles Jāzeps ņēma Jēzu un Viņa Māti un bēga uz Ēģipti, lai paglābtu Bērnu no Heroda draudiem. Pēc atgriešanās viņš ar galdnieka darbu gādāja iztiku Svētajai Ģimenei.

            Viss, ko zinām par Jaunavas Marijas līgavaini un Jēzus audžutēvu, nāk no Svētajiem Rakstiem. Mēs zinām, ka viņš bija galdnieks, strādnieks. Viņš nebija bagāts, jo tad, kad devās uz svētnīcu, lai Jēzu apgraizītu, viņš salika upurī vienu pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus, kas tika atļauts tikai tiem, kuri nevarēja atļauties upurēt jēru (Lk 2,24).

            Neskatoties uz viņa pazemīgo darbu un stāvokli sabiedrībā, Jāzeps nāk no ķēniņa Dāvida – varenākās Izraēļa cilts (Mt 1, 1 – 16; Lk 3,23 – 38). Arī eņģelis, kurš Jāzepam paziņo par Jēzus dzimšanu, uzrunā viņu kā „Dāvida dēlu,” tāds pats tituls tiek lietots, uzrunājot Jēzu.

            Mēs pazīstam Jāzepu kā uzticīgu un paklausīgu visam, ko vien Dievs no viņa lūdza, nezinot – kāds būs iznākums. Jāzeps mīlēja Jēzu. Viņš raizējās par Bērna drošību, kas bija viņam uzticēts. Jāzeps ne tikai atstāja savas mājas, lai aizsargātu Jēzu, bet atgriežoties apmetās necilajā Nācaretē, lai pasargātu Jēzus dzīvību. Varam arī būt pārliecināti, ka Jāzeps Jēzu audzināja kā savu paša dēlu, jo Nācaretes iedzīvotāji par Jēzu saka: „Vai šis nav Jāzepa dēls?” (Lk 4,22)

            Svētā Gara iedvesmots, evaņģēlists Matejs Jāzepu sauc par taisnīgu vīru (Mt 1,19), un evaņģēlijā aprakstīties notikumi mūs pārliecina, ka viņa dzīvē vienmēr ir valdījusi dziļa ticība, paļāvība un paklausība Dievam; ka viņš ir bijis tīras sirds cilvēks un rūpīgs savas ģimenes galva.

            Jēzus audžutēva vārds parādījās pirmo gadsimtu svēto sarakstos 9. un 10. gs.. Pirmā baznīca sv. Jāzepa godam tika veltīta 1129. gadā Boloņā. Pāvests Benedikts XIV liecina: „Karmela tēvi bija pirmie, kuri ieviesa sv. Jāzepa kultu Rietumos.” Tikai pāvesta Siksta IV pontifikāta laikā (1471 – 1484) sv. Jāzepa godināšana kristiešu vidū sāka izplatīties ļoti strauji un plaši, īpaši darbaļaužu vidū. 1870. gadā pēc bīskapu un ticīgās tautas lūguma Pijs IX svēto Jāzepu izsludināja par visas katoļu Baznīcas aizbildni. Viņš ir arī aizbildnis galdniekiem un sociālajam taisnīgumam. Baznīcā svinam divas sv. Jāzepa svētku dienas: 19. martā – Jāzepa – Vissvētākās Jaunavas Marijas līgavaiņa diena un 1. maijā – sv. Jāzepa – strādnieka diena.

            Svēto Jāzepu godina kā jaunavu sargātāju, ģimeņu aizbildni un visas Baznīcas - Kristus Mistiskās Miesas - aizstāvi.

                        Sv. Jānis Pāvils II par sv. Jāzepu ir sacījis šādi:

            „Sv. Jāzeps izstaro ticību, jo bija „taisnīgs vīrs” un pilnībā dzīvoja no ticības. Viņš ir svēts, tādēļ ka viņa ticība ir patiesi varonīga.

Svētie Raksti par sv. Jāzepu runā maz, tur neatrodam pat vienu vārdu, ko viņš būtu teicis, bet, neskatoties uz to, pat bez vārdiem viņš parāda savas ticības dziļumu un lielumu.

Sv. Jāzeps ir dižena gara cilvēks. Viņa lielums ir ticībā ne tādēļ, ka viņš nerunā saviem vārdiem, bet gan tādēļ, ka viņš klausās dzīvā Dieva vārdos. Viņš klausās klusumā. Jāzepa sirds nepārtraukti pastāv gatavībā pieņemt patiesību, kura nāk no dzīvā Dieva vārda.

            Lūgsim sv. Jāzepa aizsardzību, lai viņš mūs uzņem savā pastāvīgā patvērumā, lai mēs, pēc viņa parauga dzīvodami un viņa palīdzības spēcināti, varētu dievbijīgi dzīvot, svētīgi nomirt un iemantot mūžīgo liksmību Debesīs. Amen.

Raksta autors: sem. U. Utāns.