III
apstāšanās.
Kas
mūsos šeit izsauc līdzjūtību un apbrīnu? Vai kritiens per se? Drīzāk jau
konteksts visā tā veselumā.
Ja
mēs pakristu, tas ir, ciestu neveiksmi kādā nekrietnā lietā, piemēram, zagšanā,
varaskārē vai baudkārē, vai mēs būtu līdzjūtības cienīgi? Vai drīzāk citiem par
to nepienāktos priecāties, lai pašam to darītu, vajag dižu garu.
Tā
mēs saprotam, ja gadās redzēt kādu priecājamies par mūsu kritienu – ne obligāti
tas ir aiz ļauna. Kāda cita prieki var mums kļūt par motivāciju apzināties kurp
ejot esam cietuši kritienu.
Atdarināsim
Kungu, lai ar savu kritienu būtu līdzjūtības, nevis prieka cienīgi!
Raksta autors: sem. K. Oliņš
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru