otrdiena, 2014. gada 25. marts

Pirmā kursa semināristus ietērpj priesteru tērpā




Gavēņa otrās nedēļas klusā noskaņa Rīgas Garīgajā seminārā mijās ar svinīgām emocijām. 22.martā – drīz pēc Sv.Jāzepa svētkiem – seminārā atkal valdīja īpaša svētku noskaņa, jo pirmā kursa semināristi saņēma priestera tērpu. Nomainot savus uzvalkus pret sutanu, šie semināra audzēkņi kļuva ārēji līdzīgi priesteriem, kuru kalpojumam jaunie puiši ir aicināti.
Ieģērbšanas dienā semināra durvis bija vaļā vērtas pirmkursnieku aicinātajiem viesiem – vecākiem, radiem, draugiem -, kuriem šī bija priviliģēta iespēja savām acīm ielūkoties dzīves telpā, kas semināristam ir ikdiena sešu studiju un garīgās formācijas gadu garumā. Viena no pirmajām lietām, kas, pārkāpjot semināra slieksni, piesaistīja viesu uzmanību, bija īpaši uzstādīts ekrāns, kurā redzamie fotoattēli, ik pēc brīža mainoties, klusi liecināja par seminārā pavadītā laika spilgtākajiem brīžiem.
Dienas galvenais notikums bija Svētā Mise sv. Franciska baznīcā, kuras laikā notika pirmā kursa semināristu ārēji redzamā pārvērtība, kad pašu no vecāko studiju biedru vidus izvēlētie sutanas krusttēvi viņus ietērpa priesteru tērpos. Arhibīskaps - metropolīts Zbigņevs Stankevičs, semināristiem pēc ieģērbšanas pasniedzot aizdegtu sveci, kas simbolizē Kristus gaismu, novēlēja, lai viņu dzīve būtu kā gaisma. Brīdi iepriekš sprediķa laikā arhibīskaps semināristus aicināja sargāties no sevis paaugstināšanas un līdzcilvēku nosodīšanas kārdinājumiem, kas var rasties, pieaugot zināšanās. Viņš deva garīgās dzīves “noslēpuma” atslēgu – apzināties, ka ar paša pūliņiem vien nepietiek, lai kļūtu Dieva valstības cienīgiem, bet nepieciešams būt sirds pazemības stāvoklī, atzīstot, ka Dieva bērna statuss ir nepelnīta dāvana. Tādējādi, redzot blakus cilvēku, kas grēko, mostos nevis nosodījums, bet gan līdzjūtīga vēlme palīdzēt atbrīvoties no grēka.
Pēc Svētās Mises daudz labu novēlējumu un sirsnīgu pateicības vārdu izskanēja svinīgajās pusdienās, kur priesteru tērpu saņēmušie semināristi šī raksta autoram laipni atvēlēja brīdi, lai dalītos emocijās pēc svinīgā notikuma.
Valdis Liepiņš: Saņemot sutanu, jūtos tuvāk Dievam. Ir pārņēmusi neaprakstāma sajūta, ka esmu Dievam vajadzīgs, ka Viņš mani tiešām sūta Savā druvā, ka manī ieplūst Dieva žēlastība un ka Svētais Gars mani pārveido un veido mani no jauna.
Mārtiņš Kārklis: Ieģērbšanas laikā emocionāli jutos ļoti pacilāti. Lai arī sutana kļūs par ikdienišķu tērpu, ceru to nēsāt ar lielu prieku. Protams, būs arī lielāka atbildība, jo tagad uz mani skatīsies nevis kā uz civilu personu, bet dažreiz varbūt pat kā uz priesteri. Domāju, grūtības nekur neizpaliks, pārbaudījumi būs vienmēr, bet Dieva mīlestība ir pāri visam un tā ļauj mums saprast īsto prieku šajā dzīvē.
Uģis Utāns: Saņemot priestera tērpu jūtos saviļņots, jo tagad reprezentēju baznīcu. Tas nozīmē, ka pieaug arī atbildība.
Jānis Beļusovs: Jūtos karsti - sāku izjust sutanas pirmos “blakusefektus”. Ieģērbšanas brīdis bija ļoti aizkustinošs, tas bija kā uzvilkt kaut ko savu. Tieši tā arī jūtos – kā uzvilcis to apģērbu, kas man vajadzīgs un nepieciešams, ko man Dievs ir dāvājis.
Jānis Rajeckis: Svētās Mises laikā piedzīvoju mieru dvēselē un jūtu prieku par to, ka Dievs ir devis ārēju zīmi tam, ka vēlas, lai es būtu veltīts Viņa godam. Pārsteidz sutanas vieglums. Mani uzrunāja šīsdienas Evaņģēlija vārdi “Steigšus atnesiet vislabākās drēbes un apģērbiet viņu” (Lk 15,22). Tiešām jāatzīst, esmu necienīgs kalps, grēcīgs cilvēks, un šis tērps ir zīme piederībai Dievam. Tā ir Dieva dāvana.


Autors: sem. A. Zakars

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru