Sveiciens

Laudetur Iesus Christus, in saecula saeculorum. Amen.

Lai ir slavēts Jēzus Kristus, mūžīgi mūžam! Āmen.

   Katoļi atšķiras no citiem kristiešiem, ne tikai ar noteiktām dogmām vai pāvesta primāta atzīšanu, bet arī ar to, ka satiekoties savā starpā viņi sveicina viens otru ar skaistu sveicienu: "Lai ir slavēts Jēzus Kristus, mūžīgi mūžam! Āmen." Dažkārt, man pašam ir nācies dzirdēt no ticīgiem katoļiem, kurus satieku: "Čau" vai "Sveiki", labākajā gadījumā "Labdien!" No tā manī rodas tukšums, jo daži ticīgie katoļi nenovērtē šo Jēzus Kristus vārda piesaukšanu un slavēšanu pirms savstarpējo sarunu un tikšanās sākuma. Es gribu mazliet pārdomāt šo dziļo un garīgi saturīgo sveicienu.

   Šis savstarpēji kristīgais sveiciens caur Jēzus vārda godināšanu atgādina Vecās Derības ieradumu sniegt miera skūpstu un novēlēt Dieva svētību, kā arī vārda šalom (ebr. miers) atkārtošanu, satiekoties vai atvadoties no tā, kas piederēja pie Izvēlētas tautas. Arī Jaunajā Derībā netrūkst sveicienu piemēru. Visspilgtākie ir eņģeļa sveiciens Jaunavai Marijai un Kristus miera sveiciens mācekļiem pēc augšāmcelšanas. Sūtot savus mācekļus Evaņģēlija sludināšanai Kristus grib, lai mācekļi pirms ieejot kāda mājā vispirms sveicinātu tos, kas tur dzīvo, ar miera sveicienu. 
 

   Sv. Apustulis Pāvils savu vēstuļu sākumā un beigās novēl lasītājiem Dieva mīlestību - Jēzus Kristu žēlastību un Sv. Gara klātbūtni. To pašu dara arī Sv. Apustulis Jānis savās vēstulēs un Atklāsmēs grāmatā. Kā redzam, sveiciens piesaucot Dievu vai mieru, kas no nāk Viņa ir ļoti biblisks.

   Kristietības vēsturē īpašs sveiciens bija populārs mūku ordeņos, piemēram, kartūzieši joprojām sveicina viens otru: „Memento mori”(Atceries par nāvi), bet franciskāņi izmanto - „Pax et bonum”(Miers un labestība). Ar laiku rietumu kristiešiem vispārīgi populārs kļuva - "Laudetur Iesus Christus, in saecula saeculorum. Amen" (Lai ir slavēts Jēzus Kristus, mūžīgi mūžam! Āmen). Šis sveiciens nav tikai kristiešu savstarpējas pieklājības vai īpašas kultūras izpausme, bet arī Dieva Vārda slavināšana, kā to Katehisms māca: Slavināšana ir lūgšanas veids, kas vitiešāk pauž to, ka Dievs ir Dievs. Tā dzied godības dziesmas Viņa paša dēļ: ne tikai par to, ko Viņš ir darījis, bet vienkārši tāpēc, ka VIŅŠ IR (KBK 2639). Tieši tāpēc kristīgais sveiciens ir Dieva slavēšanas akts, kurā mēs kontemplējam dievišķo „attēlu un līdzību”, satiekoties ar otru kristieti. 

 

    Piesaucot un slavējot Dieva Vārdu, mēs ne tikai atdodam godu Debesu Tēvam, bet arī publiski apliecinām ticību Kristum un savu piederību Viņam, savu mīlestību un uzticību. Ar šo - "Lai ir slavēts Jēzus Kristus! Mūžīgi mūžam! Āmen", mēs it kā gribam izteikt lūgšanu - lai Kristus ir Tas, kurš vada mūsu savstarpējo dialogu un svētdara mūsu attiecības, lai katrs būtu atvērts citiem un pieņemtu savu tuvāko kā brāli vai māsu Kristū.

   Par šo sveicienu daudz var runāt, rakstīt vai pat pētīt no teoloģiskā viedokļa. Ja mēs pazītu Kungu Jēzu ikdienas sarunā, Viņu mīlētu un uzticētos Viņam, tad priviliģēti un priecīgi mēs izrunātu Viņa svēto Vārdu!

Autors: diak. Vitālijs Filipenoks