Pazudušais dēls (Lk 15,11-32)

Pārdomas par svētdienas Evaņģēliju 10.03.13

Dod man īpašuma daļu, kas man pienākas.

Grēki ir dažādi, daudzveidīgi un daudzpusīgi. Ar grēku sarakstiem ir piepildītas morālteoloģijas grāmatas. Tomēr garīgie autori turpina sev jautāt, kāda ir visu netikumu kopīgā sākne. Un vienā balsī atbild: tas ir egoisms, noslēgtība pret otru, intereses trūkums pret tuvāko, koncentrēšanas uz sevi. Pazudušajam dēlam viss ir, bet kopā ar tēvu un vecāku brāļi. Tomēr viņš grib saraut jebkādas attiecības ar viņiem, saņemt savu daļu, izmantot viņu tikai priekš sevis. Simboliska noslēgtība izpaužas ar to, ka viņš dodas uz tālo zemi. Tas nav dīvains, bet parasts stāsts, mums labi pazīstams. Ir periodi, kad mēs priecājamies citu cilvēku klātbūtnē, nepiespiesti kontaktējamies ar viņiem, kopīgā dzīve ar viņiem mums šķiet viegla un brīnišķīga. Un ir tādi laiki, kad mums gribētos pazust, aiziet tur, kur mūs neviens nepazīst, paslēpties, aizslēgties, palikt vienatnē ar savām domām.

Pēc Vladimira Solovjova domām, šī līdzība ir par nāvi un dzīvību. Grēks nozīme izvēlēties ceļu, kurš ved pie attiecību pārtraukšanas, tas ir pie nāves, savukārt dzīvība- tas ir dialogs un pastāvīga komunikācija. 

 

Kad viņš visu bija iztērējis, tajā zemē izcēlās liels bads.

Neiedomājami, cik spējīgi ir daži organismi, kuri spēj izdzīvot pat visgrūtākajos apstākļos. Veseliem cilvēkiem arī ir liels dzīvības spēks. Iedomāsimies visus tos, kuriem izdevās atgriezties veseliem un neskartiem no cietumiem vai koncentrācijas nometnēm. 

 

Garīgajā dzīvē arī ir šis spēks. Bet viņš parādās arī negatīvajā aspektā: kā garīgās slāpes vai skumjas, piemēram, kad mēs izdarām nepareizo izvēli.

Ir dažādu tipu skumjas. Visvienkāršākās ir izraisītas ar banāliem iemesliem, ar tādām skumjām var tikt galā. Ja mums nepatīk, kā gatavo šajā kafejnīcā , mēs varam aiziet uz citu; ja mūs neapmierina mūsu darbs, vienmēr varam pamēģināt to nomainīt. Bet ja mums nepatīk laiks, tad neko neizdarīsim. 

 

Ir tādas skumjas, kuras šodien sauc par depresiju un kuras noved pie cilvēcisko attiecību saraušanas: ar ģimeni, ar draugiem, ar paziņām- tādas skumjas var sabojāt visu mūsu dzīvi.

Ir pozitīvas skumjas: neapmierinātība ar sevi, kuras mudina pārskatīt personīgo dzīvi. Evaņģēlijs to nosauc par atgriešanos, nožēlu, un apgalvo, ka tādām skumjām ir pārveidojošs spēks. 

 

Es celšos un iešu pie sava tēva.

Savstarpējais dialogs rodas tur, kur ir uzticība. Cilvēku atdalīšanās vienam no otra rodas no egoisma. Noslēgtība noved līdz galējībai, līdz bēgšanai. Ja ieplīst dambis, nekas cits neatliek kā skriet prom no ūdens viļņa; ja cilvēks izdarīja noziegumu, viņam jābēg, ja viņš grib izvairīties no soda.

Bībeles Dievs uzvedas ne tā kā valsts: Viņš ir Tēvs, un spēj piedot. Un tad notiek brīnišķā lieta: grēcinieks, saņemot šo piedošanu, atgriežas, apliecina ticību Dievam. Tam, kas nav pieradis dzīvot grēkā, vieglāk ir domāt, ka Dievs ir pirmcēlonis un ka dzīve atalgo labus un soda ļaunus. Bet tas, kurš lūdzas: „Kungs, apžēlojies par mani grēcinieku!”- izdara ticības aktu, redz Dievā žēlsirdīgu Tēvu, kurš atmaksā ļaunu ar labu. Kad tāds cilvēks apliecina ticību, kura dod mūžīgu dzīvi, viņa vienotība ar Dievu nostiprinās. Tāpēc, tas, kurš lūdz pēc žēlsirdības, kaut grēka dēļ viņš bija nāves dēls, atkal kļūs par dzīvības dēlu, pievienojas mūžīgajai dzīvei un laimei.

No krievu valodas tulkoja: Sem. V. Filipenoks

[Фома Шпидлик, Размышления о Евангелии, том II]