Tēvzemes brīvības cīnītāju piemiņa

11. novembris latviešu tautai ir zināma kā Lāčplēša diena jeb diena, kad īpaši pieminam tos, kuri ir cīnījušies par Latvijas valsts brīvību un ir atdevuši par to savas dzīvības. Patiešām šīs dienas skaistumu un svinīgumu grezno 20. gadsimta latviešu karavīra tēls.

Slavenais sengrieķu filozofs Platons ir teicis: 

„Cilvēks var kļūt vai nu par vismiermīlīgāko no dzīvajām būtnēm vai arī par visplēsīgāko”. 

Un šo otro iespēju pieredzēja visa pasaule, kad atsevišķu cilvēku varaskāre pār visu pasauli viņus tiešām padarīja par „plēsīgiem zvēriem”, no kā arī pasaule cieta. Šīs varaskāres zvēriskuma upuri bija arī daudzi mūsu valsts iedzīvotāji. Bet varam pateikties Dievam par Viņa palīdzību un svētību, jo izejot caur karu šausmām mums ir sava patstāvīga valsts – brīva tauta. Varam arī pateikties Dievam par to, ka šajos šausmīgajos abu pasaules karu gados mūsu tautā ir bijuši dēli, kuriem ir bijis svēts savas tēvzemes un dzimtenes gods un svarīga tās brīvība. Pateicība Dievam, ka mūsu tautā ir bijuši dēli ir droši devušies kaujas laukā ar Latvijas vārdu sirdī, pat neskatoties uz to vai viņiem mugurā ir bijis formas tērps, ko rotā trīs Latvijas zvaigznes, vai zaļš mundieris, vai pavisam nonēsātas skrandas dzīvojot meža bunkurā.

Tā gāja šie kara gadi viens pēc otra, beidzās viens karš un pēc diviem gadu desmitiem nāca nākošais karš, tā daudzi vecāki nesagaidīja pārnākam savus dārgos dēlus, tā daudzu jaunu latviešu puišu sapņi un cerības par nākotni – savu ģimeni, darbiem un iecerēm palika viņu asinīm slacītos mežos un purvos. Viņi gribēja dzīvot un strādāt savu tēvu un vectēvu zemē, bet par šīs zemes brīvību viņiem, tomēr, nācās maksāt ar savām dzīvībām. Rodas jautājums: „Kāpēc tā?” Jēzus šajā gadījumā atbild: 

„Nav lielākas mīlestības par to ja kāds atdod savu dzīvību par draugiem.”(Jņ. 15,13) 

Karavīri atdeva savas dzīvības par draugiem – saviem tautiešiem, bērniem, radiem, lai viņi varētu dzīvot brīvā tēvzemē. Karavīri varēja būt vienoti ar Kristu Viņa krustaceļā un, ļoti iespējams, šī krusta ceļa beigās varēja teikt to pašu, ko teica romiešu virsnieks, kurš stāvēja zem krusta Jēzus nāves brīdī:

 „Patiesi Viņš ir Dieva Dēls.”(Mk. 15,39)

Šodien, kad pieminam mūsu brīvības cīnītājus, īpaši esot pie mūsu varoņu kapu un piemiņas vietām, nolieksim savas galvas aiz cieņas un pateicības un lūgsim, lai Dievs mums palīdz, ka mums nebūtu šo varoņu priekšā jānoliec galvas aiz kauna par to, ka esam nolaiduši vai izsaimniekojuši to, par ko viņi atdeva savas dzīvības. 

Lūgsim arī par viņu dvēselēm, lai mēs ar viņiem varētu tikties mūsu debesu tēvijā pie mūsu ķēniņa un drauga Jēzus Kristus.

Autors: Diak. R. Birkovs