Bērni,
kad
saņem
kaut
kādu
mantojumu,
ir
laimīgi,
ka
viņiem
to
uzdāvināja.
Caur
to
bērns
jūtas
laimīgs
un
vajadzīgs.
Tā
kā
viņiem
tika
pievērsta
uzmanība.
Bet
bērns
sajūt
tikai
daļu,
no
tās
īstās
laimes.
Jo,
tā
kā
viņš
vēl
ir
bērns,
savas
vienkāršības
un
nezināšanas
dēļ,
nezin,
kā
jālieto
vai
kā
mantot?
Varbūt
viņš
arī
manto,
bet
nepareizi,
nepareizā
nozīmē.
Un
kad
bērns
pieaug,
viņš
uzzina
īsto
nozīmi
tam
mantojumam,
ko
viņam
kādreiz
bija
uzdāvinājis
Dāvinātājs.
Tādējādi,
kad
bērnam
ir
pareiza
zināšana
par
to,
kas
bija
viņam
uzdāvināts,
un
viņš
to
pielieto.
Tad
sajūt
īsto
laimi.
Bērns – tas esmu
es.
Autors: Sem. A.
Kassirovs
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru