Credo

Iesākoties ticības gadam, es nedaudz aizdomājos par ticību un vēlējos nedaudz tajā ieskatīties un par to padalīties.

„Jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” [Ap.d. 4, 12 b]

Teikšu jau sākumā, ka uz pasaules nav neviena cilvēka, kurš būtu bez kādas ticības. Katram cilvēkam ir kāda ticība. Tā neaprobežojas tikai ar kristietību, islāmu, budismu, jūdaismu utt. Ticība saistās arī ar ideoloģiju, ar to, ka mēs paļaujamies uz kādu, atdodot savu ticības drahmu (ja ticība būtu kā naudas vienība). Redzam, ka cilvēkā ir iestrādāta šī ticības, sauksim to, spēja. Filozofijā ir termins Capax Dei (spējīgs uz Dievu). Cilvēks ir spējīgs tvert patiesību par to, ka eksistē Dievs. Viss ir atkarīgs no cilvēka gribas (pieņemt to vai nē) un Dieva žēlastības (dāvanas).

Ielūkosimies kādā konkrētā gadījumā, lai būtu vairāk saprotama šī ideja par to, ka katrs cilvēks ir ticības spējīgs. Piemērs – mūsu latvju tauta.Reiz bijām pagāni, bet vienu dienu atbrauc Meinards un sāk sludināt (gribu likt uzsvaru uz to, ka šis augustīniešu kanoniķis neienāca ar uguni un zobeni, kā to izcilā veidā propagandēja Padomju Savienība, un šīs postkomunisma sekas ir jūtamas vēl mūsdienās, bet viņš ieradās šeit un sludināja ar vārdu vien). Pagāni arī ir ticīgi ļaudis. Bet šeit rodas šī multi-dillemas sajūta: ja ir tik daudz dievu, tad kurš ir galvenais? Uz kuru paļauties?

Kristietība tika pieņemta, jo tajā bija kaut kas dziļāks, kaut kas tuvāks patiesībai, ko pieņem mūsu iekšējais cilvēks kā patiesību, kā ticību, kas ir dāvana no Dieva. Vēl īsumā var pieminēt piemēru par mūsu valdību. Dodoties uz vēlēšanas iecirkni, mūsos ir ticība kā pārliecība, ka šī balss, kuru es atdošu, nāks par labu man un visai tautai. Bet, kas beigās notiek? 13. janvāris un 2. pants un visi pārējie greznie pasākumi, kuros mēs saprotam, ka mūsu alkas nav piepildītas. Mūsu ticība kā pārliecība tika balstīta uz ļoti trausliem pamatiem, tikai uz cilvēcisko:

„... būs līdzīgs neprātīgajam vīram, kas savu māju cēla uz smiltīm.”     [Mt 7, 26]

Kas ir ticība Dievam? Tā ir attieksmes maiņa, pieņemot dzīvi kā dāvanu no Dieva. Ticība neaprobežojas ar iešanu svētdienās uz baznīcu. Ticība ir, kad Baznīca mājo mūsos, kad Kristus gaisma mājo mūsu sirdīs, ar kuru tiek apgaismota, pirmkārt, mūsu pašu sirds, mūsu tuvākā sirds un tad jau var mēģināt izgaismot visu pasauli.

Mēs varam uzdot jautājumu: „kāpēc es ticu?” Mēs to noteikti nedarām izdevīguma pēc, bet tāpēc, ka mūsos ir kāds iekšējais dzinējs, kas mums liek meklēt to, kas mūs var piepildīt, pilnveidot, darīt laimīgus. Ir daudz cilvēku, kas ir pieņēmuši šo patiesību un atraduši savu dzīves jēgu. Ir vairāk cilvēku, kuri domā, ka ir atraduši, bet viņi nespēj būt patiesi laimīgi.

Protams, ir izņēmumi. Sava īsajā dzīves laikā esmu redzējis cilvēkus, kuri ir tiešām tikumīgi, mīlestības pilni, atvērti un tiešām labi cilvēki, bet Kristu viņu negrib pieņemt. Tādēļ aicinājums ir mīlēt. Mīlestība ved pie patiesības. Mīlestība dara mūs brīvus. Sv. Augustīns saka: „Mīli un dari, ko gribi.” Šim citātam vēlos pievienot to, ka vārdu salikums dari, ko gribi, nenozīmē visatļautību un bezatbildību.

Mīlēsim Dievu, jo mīlestība mūs darīs brīvus. Novēlu visiem ticības pilnu ticības gadu.

Autors: Sem. Emīls Slišāns