Sprediķis 1 adventa svētdienai!

Raugiet, jau pirmā svece deg vainagā, kas nozīmē, ka klāt ir Adventa laiks. Jauna Baznīcas liturģiskā gada sākuma un arī ilgu laiks. Baznīca uzsāk liturģisko gadu akcentējot cilvēku ilgas – ilgas pēc Pestītāja, miera un svētlaimes. Mēs gaidām ne tikai Ziemassvētkus, lai pieminētu Kunga iemiesošanos un dzimšanu, bet arī gaidot Viņa otrreizējo atnākšanu, kas nozīmētu visu iepriekšminēto ilgu piepildījumu. Beidzot būtu gals cilvēciskajām ķildām, jo īpaši reliģisko iemeslu dēļ, jo, izsakoties Isaja vārdiem: Kunga nama kalns stāvēs uz stipra pamata pašā augstākajā virsotnē un pacelsies pāri pakalniem, un pie tā plūdīs visas pagānu ciltis. Nebūs vairs strīdu par Patiesību, jo tā būs pilnībā atklājusies un beidzot iestāsies miers, jo tautas pārkals savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par sirpjiem. Tauta pret tautu vairs nepacels zobenu nedz arī mācīsies karot.

Bet ko darīt tagad, ko darīt un kā justies šajā ilgu periodā? Šodienas psalma refrēnā mēs visi dziedājām: Priecīgi iesim Kunga namā! Šo aicinājumu mēs izteicām viens otram un aicinu atsaukties uz to ar psalma vārdiem: Mūsu kājas jau soļo, Jeruzaleme, tavos vārtos. Vēlos izcelt, ka te ir runa par kopīgu prieku un kopīgu soļošanu. Jo vairāk cilvēki priecīgi soļos, jo mazāk ļaunus darbus veikt tie soļos. Arī šī pamatatziņa pieder pie evaņģelizācijas iemesliem un Mātes Baznīcas un Dieva ilgām pēc dvēseļu pestīšanas – reiz iestāsies miers, jo mēs visi soļosim priekpilni Debesu Jeruzalemes vārtos. Psalmā ir teikts es priecājos¸ kad man teica: “Iesim uz Kunga namu!”. Prieks ir kaut kas dziļi personisks un vienmēr skar šo es, bet to nevar piedzīvot, ja nav šī mēs. Par to liecina viss psalma konteksts. Es priecājos, kad man teica, bet teica kāds cits un pēc tam ir šī kopīgi priecīgā soļošana. Arī mēs esam savā draudzes namā, jo reiz kāds mūs uzaicināja, uzrunāja vai arī parūpējās par mūsu kristību, un mēs esam kopībā – Baznīcā– lai soļotu šo prieka pilno ceļu kopīgi. Diemžēl ir vēl tik daudz cilvēku, kuru kājas soļo citus ceļus un bieži nes postu mūsu Jeruzalemei, tādēļ psalmists mūs šodien aicina lūdziet Jeruzalemei mieru [..] miers lai ir tavos mūros un drošība tavās pilīs! Lūgšana ir ļoti vērtīgs pienesums un aicinu to nemazvērtēt, bet atdarināt psalmistu, kurš lūdzas kopībā ar mums Kunga, mūsu Dieva, nama dēļ.

Bet šodienas Dieva Vārds nav tikai uz nākamību orientēts, tas neliek mums novērsties no tagadības un uz visām likstām atbildēt vien ar lūgšanu. Pāvils mūs aicina izprotiet šo laiku: jau pienākusi stunda jums celties no miega. Mums ir jābeidz gulēt pašpietiekamības un vien pašu laimes orientētā miegā – mums, līdz ar visu cilvēci priekšā stāv izaicinājumi, kuri ir jāizprot, lai uz tiem adekvāti atbildētu! Bēgļi, nabagi, vajātie, slimie, atstumtie, kroplie un ir tik daudzi citi likstām skartie cilvēki, kuri sagaida mūsu cilvēcības pamošanos no dziļā miega. Pāvests, norādot uz šīm problēmām, kalpo kā cilvēces sirdsapziņa, kura mudina mūs pamosties – jautājums priekš mums katra ir tikai viens: VAI ES VĒLOS PAMOSTIES? Ja pamodīšos, tad zinu no ikdienas pieredzes, ka nāksies kaut ko darīt, jo nevarēšu vairs palikt ērtajā gultā un neko nedarīt. Pāvils saka: atmetīsim tumsas darbus un ietērpsimies gaismas bruņās! Manuprāt, viens no lielākajiem mūsdienu  tumsas darbiem ir vienaldzība un pasivitāte. Ietērpties bruņās nozīmē kaut ko izdarīt un galu galā arī nēsāt šīs bruņas, bet, kā jau mēs katrs spējam iedomāties – bruņas nozīmē ne tikai aizsardzību, kuru mums Dievs sniedz, bet bruņas arī nozīmē svaru un nastu, kura jānes. Iedomāsimies, ja Dievs būtu palicis guļam? Nebūtu cilvēktapšana, nebūtu pestīšanas un galu galā varbūt nebūtu nemaz radīšanas. Dievs mums ir devis piemēru un tādēļ es jums katram un pats sev vaicāju vēlreiz: VAI ES VĒLOS PAMOSTIES?

Visbeidzot arī Jēzus caur Evaņģēliju mūs katru aicina būt nomodā, jo jūs nezināt, kurā dienā jūsu Kungs atnāks. Vēl jo vairāk Viņš mums uzsver, ka nevajadzētu gaidīt kaut kādu pompu un kādu “zīmi”, lai pamostos. Kā bija Noasa laikā, tā būs arī ar Cilvēka Dēla atnākšanu. Jo tāpat kā dienās pirms ūdens plūdiem cilvēki ēda un dzēra, ņēma sievas un gāja pie vīra līdz pat tai dienai, kad Noass iegāja šķirstā, un viņi neatjēdzās, kamēr plūdi nāca un aizrāva visus, tāpat būs ar Cilvēka Dēla atnākšanu. Tas, protams, nenozīmē, ka mums tagad jābūvē šķirsti, jo nāks virsū kaut kādi ūdens plūdi. Bet Jēzus mūs aicina būvēt žēlastības darbu šķirstus, kuros patverties mūsu dvēselēm un patvert tajā arī tos, kurus dzīves smaguma un nelaimes plūdi draud pazudināt. Dievs mūsu dēļ kļuva cilvēks un mūsu dēļ mira. Vai tas vien neatklāj cilvēka lielo vērtību? Vērtība, kura būtu mūsu pūliņu un pamošanās vērta?

Jebkā sākums nozīmē vislielākās ilgas, jo kad mēs kaut ko tikai uzsākam – tas ir vistālāk no savas pabeigtības un tam piemīt visvairāk nerealizēto ilgu; tam ir mērojams visgarākais ceļš tieši no sākuma punkta. Ja mēs nekad neuzsāksim šīs ilgas piepildīt, tad mēs vienmēr atradīsimies vistālākajā punktā. Iedomājieties, ja tas attiecas uz Laimi! Vai mēs vēlamies atrasties vistālākajā punktā no savas laimes? Kaut arī Adventa laiks ir ilgu laiks tas ir tādu ilgu, kuras piepildās un piepildīsies laiks. Es novēlu kā jums tā sev sākt piepildīt ilgas pēc laimes, kuras visiem cilvēkiem ir kopīgas un patiesībā arī vieno mūs kopīgā ceļā. Lai Adventa laiks dod mums iespēju sagatavoties tam, lai sagaidītu Kunga piedzimšanas piemiņu ar sirdīm, kuras tīras no grēka un pilnas ar mīlestību un žēlastības darbiem – ir laiks pamosties, neraugoties uz tumšo laiku!

RGS 5.kursa students Kristaps Oliņš