Gaisma vai tumsa

           Cilvēks nāk pasaulē, aug, dzīvo, attīstās, cenšas dzīvē kaut ko sasniegt. Viņš jau no paša sākuma saņem milzīgu Dieva dāvanu – dzīvību. Šajā pasaulē viņam nākas saskarties ar „tumsu”, kurā neko daudz nevar saskatīt, un liekas, ka tajā paslēpjoties neviens neko nevar uzzināt, lai arī ko es darītu. Bet ir ļoti grūti no tās tikt ārā, jo acis ir pieradušas pie tumsas, un iznākšana ārā no tās acīm sākumā dara diskomfortu. Taču ir arī „gaisma”, tā dod avotu, kurā viss šķiet skaidri saskatāms, viss liekas pārsteidzošs, jo tiek ieraudzītas skaistās pasaules krāsas, tiek uzzinātas jaunas lietas, nepieciešama zināma piepūle, lai visu izgaismoto realizētu savā dzīvē. Cilvēks ir grēka skarts, tāpēc viņš nav no tā pilnīgi pasargāts šajā dzīvē. Taču svarīgi ir iziet no šīs tumsas, vislielākā piepūle ir nepieciešama tajā brīdī, kad tiek sperts solis pārejā no tumsas (grēks) uz gaismu (Dievs). Jo patiesajā gaismā lietas tiek parādītas īstenība, kā parasti, ja cilvēka dzīvē kaut kas mainās, tad uzreiz negribas to pieņemt, taču, ja mēs savu sirdi sagatavojam Dieva gaismai mūsu dzīvēs, tad mēs saprotam, ka visam šajā dzīvē ir kāda nozīme, it sevišķi Dieva gribai mūsu dzīvēs.

            Tā ir liela žēlastība – redzēt sevi patiesā gaismā. Bieži cilvēks pats sevi māna, attaisno sevi, glaimo pats sev, lai gan zina savas kļūdas. Vai arī cilvēks grib pats izgaismot savu dzīvi tikai paļaujoties uz sevi. Cilvēks var iekrist tikai šķietamas gaismas meklēšanā, bet nonākt vēl lielākā tumsā un apmaldīties, piemēram, viņš grib izgaismot savu dzīvi uzzinot savu nākotni ar nodomu to izmainīt vai padarīt labāku, viņš vēršas pie zīlniekiem, pievēršas okultām darbībām, lasa horoskopus – taču tas viss tikai cilvēku apmāna, sniedzot tikai ārēju šķietamību, ka tiks panāks pozitīvs rezultāts, un rezultātā notiek sadarbība ar tumsu, ar ļauno garu.

Mums jālūdz no Dieva tā gaisma, kādā Dievs mūs redz. Svētais Augustīns raksta: „Kungs, cik vēlu sāku tevi mīlēt!” Svētā Augustīna bažas ir saprotamas. Pirmais viņa dzīves posms pagāja maldos, tumsā un grēkā. Taču viņa vēlākā dzīve bija neparasti gaiša un svēta. Tad arī viņam bija ļoti žēl zaudētā laika, kas tika iets tumsā. To pārdzīvo arī citi cilvēki. Nāk garīgais briedums, dvēsele sāk sevi aplūkot pareizā gaismā, rodas īsta un dziļa nožēla, kas Dievam ir ļoti svarīga, lai caur to viņš nāktu pie Viņa un izgaismotu savu sirdi. Kādēļ tad cilvēks beidz sevi maldināt un iesāk īstu dzīvi, dzīvi patiesības gaismā? Tādēļ, ka reiz sevi ieraudzīja tādu, kāds patiesībā ir, iedrošinājās ielūkoties patiesībai acīs un sekoja patiesības gaismai. Tā ir Dieva žēlastība, kas palīdz cilvēkam atgriezties no maldu ceļa, cilvēka dvēsele to pieņem un sāk darboties tai līdzi.

Ir arī taisnīgais Dieva spogulis. Tajā var sevi saredzēt pareizi. Mums sevi jāredz tādus, kādus mūs redz Dievs. Tā ir īsta gudrība, ar kuru cilvēks sevi nemāna. Īsts Dieva spogulis ir pareiza, jūtīga un taisnīga sirdsapziņa. Izveidot labu un jūtīgu sirdsapziņu ir liels sasniegums garīgajā dzīvē. To veidojot vajadzīga lūgšana, upuris, pašatsacīšanās un grēku nožēla. Lūgšana ir sastapšanās ar Dievu un dzīve ar Viņu. Sastopoties ar Dievu, mēs gūstam Dieva gaismu, Dieva mīlestību, un mēs arvien vairāk gūstam vienību ar Dievu.

Lūgsim, lai mēs spētu izmantot visu, ko Dievs mums ir devis šajā dzīvē, lai mēs saprastu patiesību, un sapratuši to, spētu izgaismot savu un savu tuvāko sirdis ar Dieva mīlestības gaismu.

sem. Mārtiņš Kārklis