Bezgalīgā labestība

       

 

            Cilvēks dzīvojot uz zemes, sastopas ar dažādām lietām, pirmkārt, jau ar redzamām jeb radītām lietām. Viņš tās uzlūko, pieskaras, izmanto ikdienā savas darbības pilnveidošanā, saskarsmē ar tām savukārt rodas sajūtas, priekšstati, pārdzīvojumi, emocijas. Viss ir radīts labs, bet cilvēks ir radīts ļoti labs. Taču cik bieži šis cilvēks pie sevis pārdomā par šīm lietām, kas nav „nokritušas no zila gaisa”, bet katrai ir sava vieta un nozīme šajā pasaulē. Cik bieži, tiek pārdomāts par dzīvību, tās vērtību? Padomājot par to, pavisam noteikti nāk prātā, ka ir Kāds, kas valda pār radīto, Tāds, kurš ir bezgalīgi labs un mīlošs.

            Kad Mozus lūdza Dievu, lai Viņš parādītu savu godu, tad Dievs viņam atbildēja: „Es tev parādīšu visu savu godību.” (Izc 33,19). Dieva godība ir Viņa bezgalīgā labestība, ar kuru Viņš no dienas dienā nāk pie savas radības, it sevišķi pie cilvēka, lai veidotu mīlestības saites ar viņu sirdīm. Dievs ietver sevī katru labumu, nav tāda labuma, kas pastāvētu neatkarīgi no Dieva, un Dievā nav tāda labuma, ko Viņš būtu saņēmis no kāda cita, viss nāk no Viņa. Viņš pats pēc savas dabas ir bezgalīgais labums, un pēc šī labuma ir jātiecas katram cilvēkam, lai arī sirdi piepildītu ar Viņa bezgalīgo mīlestību. Ja pati radība ir laba, tad tika tādēļ, ka to Dievs ir piešķīris no sava labuma. Radījums pats no sevis nespēj ne eksistēt, ne iegūt kādu labumu, bet viss nāk no augstākā labuma avota – Dieva. Jēzus teica jauneklim, kas Viņu bija nosaucis par „Labo Mācītāju” - „Kāpēc tu mani sauc par labo? Neviens nav labs, kā vienīgi Dievs.” (Mk 10,18). Tikai par Dievu var teikt, ka Viņš ir labs, tādā nozīmē, ka Viņš ir pats labums, ka labums Viņam ir no dabas, ka no dabas Viņam ir dievišķums. Kā Viņš nevar pazaudēt savu dievišķumu, tā nevar pazaudēt arī savu labestību. Zudīs reiz debesis un zeme, gadu tūkstoši aizies pagātnē, bet Dieva labestība paliks mūžam. Lai kas arī notiktu, Dievs nekad nemainīsies, jo Viņš ir pilns labestības un nemainīgs. Var vairoties cilvēku ļaunums un grēki, bet mūžam nemainīga pastāvēs Dieva labestība, nekāds ļaunums to nespēj aizēnot. Mēs varam skaidri redzēt, ka Dieva labestība stāv pāri katram ļaunumam, pat no ļaunuma Dievs spēj iegūt labumu. Tā no cilvēka krišanas grēkā Dievs panāca nesalīdzināmi lielāku labumu – notika Vienpiedzimušā Dieva Dēla iemiesošanās cilvēku pestīšanas dēļ. Tāpēc var teikt, ka labestība ir Dievam raksturīga īpašība. Viņš arvien turpina darīt labu savai radībai, labo panākdams pat no ļaunuma.

            Dievs ir bezgalīgi labs gan pats sevī, gan visos savos darbos. No Viņa, no bezgalīgās labestības, rodas tikai kaut kas labs, caur šiem labumiem Viņš grib tuvināt savu radību, lai pēc tam ar tiem dalītos mūžīgajā labumā. „Un Dievs redzēja visu, ko Viņš bija darījis, un lūk, viss bija ļoti labs.” (Rad 1,13). Viss, kas vien iziet no Dieva rokas, tam klāt ir labestības zīmogs: laba ir saule, kas dod zemei gaismu un siltumu, laba ir zeme, kas dod ziedus un augļus, laba ir jūra, debesis un zvaigznes – viss tas ir labs, jo ir Dieva roku darbs, tas ir bezgalīgās un mūžīgās labestības panākums. No saviem radījumiem Dievs ir izraudzījies arī tādus, kuriem labums pastāv ne tikai no radīšanas akta, bet arī no brīvās gribas, kādu Dievs tiem piešķīris. Tā ir liela priekšrocība, kādu Dievs dāvājis cilvēkiem. Dievs ne vien radīja cilvēku labu, bet ļāva arī viņam pašam ar savu līdzdarbību, piedalīties Dieva labajās darbībās, saskaņojot savu gribu ar Dieva gribu, ar šo nolūku Dievs ir dāvājis cilvēkam lielo brīvības dāvanu, lai viņš pilnīgi no brīvas gribas pieņemtu Dievu, savu Radītāju, bezgalīgās labestības dāvātāju.

            Lūgsim Dievu, lai mēs katru dienu spētu apzināties Dieva labestības darbību savās dzīvēs, un saskaņojot savu brīvo gribu ar Dieva gribu, vairotu Dieva valstību uz zemes, kuru Viņš savā labestībā radīja mūsu dēļ.

Sem. Mārtiņš Kārklis