Tēvs
Jēzum deva tieši Jēzum paredzētu krustu, nevis kādu no blakus esošo
noziedznieku. Un Jēzus ņēma tieši sev sagatavoto krustu, nevis kādu no blakus
esošo noziedznieku.
Arī
aicinājumu cilvēkam sagatavo Dievs, dāvādams nepieciešamās žēlastības, bet
cilvēks tā vietā, lai izvēlētos sev sagatavoto un tam paredzēto, kas ir Dieva
gribēts, var izvēlēties citu, kas viņam nav paredzēts, un kam viņam nav
attiecīgās spējas (žēlastības).
Un
tā vairs nebūs krusta nešana, kas izpelnās atzinību, bet būs krusta
piesavināšanās, kas izvēršas traģēdijā.
Tu
gribi ņemt un nest šo krustu – tas ir jauki. Bet, ja tev priekš tā nav
attiecīgās harizmas vai izkopto tikumu, kā arī fiziskās, psihiskās vai kā
vienas tā otras veselības – pārtrauc sevi mocīt un smīdinot un caur to arī
apbēdinot, un satraucot tavas traģēdijas, nevis krusta ceļa, skatītājus. Jo tā
nav sekošana Jēzum, bet savām iegribām un tad tā ir gaužām neveiksmīga
komēdija.
Raksta autors: sem.
K. Oliņš
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru