Kristus Karaļa svētki ir vieni no
visjaunākajiem svētkiem Romas Katoļu Baznīcā. Ar savu encikliku
Quas primas šos svētkus ieviesa pāvests Pijs XI 1925.gadā
un tā bija, sava veidā, reakcija uz tā laika ateistisko un
sekularistisko tendenci pasaulē. Bet ārējais iemesls bija 1600
gadu jubileja Nīkejas koncilam. Sākuma šos svētkus svinēja
pēdējā oktobra svētdienā, bet no 1970, svinēšanu pārcēla uz
pēdējo 34.liturģiska gada svētdienu. Noslēdzot šo liturģisko
gadu, šie svētki prezentē Kristu kā visa Visuma Karaļi, kā
„Alfu un Omegu, Pirmo un Pēdējo, Sākumu un Beigas”(Atkl.
22.13). Liturģiskie teksti šajā dienā pasvītro karalisko cieņu
- Viņa iemiesošanos, pestīšanas darbu ko Viņš paveica, kā arī
pestīšanas dinamiku, jo mūžīgā un vispārējā valdīšana
piederēs Dieva Varenībai.
Šogad šiem svētkiem ir īpaša
nokrāsa, jo ar Kristus Karaļa svētkiem noslēdzās Ticības gads,
kurā Baznīca mūs aicināja padziļināt savu ticību lasot
katehismu, Vatikāna II koncila dokumentus, kā arī lūgties un
liecināt par savu ticību citiem cilvēkiem. Bet noslēdzoties
Ticības gadam mums nedrīkst apstaties pie sasniegta, mums jāiet
dziļāk un tālāk personīgajā un Baznīcas ticībā, jo ticība
ir dinamiskā realitāte, un tā vienmēr prasa attīstību. Tā ir
gaisma, kas apgaismo dzīves ceļu un mums jārūpējas lai ticības
gaisma degtu.
Sakarā ar šodienas svētkiem rodas
jautājums ar ko tad atšķiras kristieša ticība no tā, ko atzīst
sātans? Evaņģēlijā lapaspusēs mēs atrodam daudz titulu kādus
izmanto sātans, lai pateiktu, kas ir Jēzus: „Dieva Svētais”,
„Dieva Dēls”, „Cilvēka dēls”... Šis sātana atziņas mums
daudz ko runā, jo ļaunajam garam nav nepieciešams ticēt- viņš
visu zina. Tomēr mēs nekur neatradīsim liecības par to, ka sātans
atzīst Jēzu par savu Karaļi. Un tieši ar šo atšķiras sātana
„ticības apliecinājums” no kristieša ticības apliecinājuma.
Viens no pestīšanas augļiem ir tas, ka Dievs mūs izrāva no
tumsības varas un pārcēla sava mīļā Dēla valstība(no 2
lasījumā: Kol. 1.12-20). Kristieši atzīst Kristu par savu un
visas pasaules Karaļi. Un šai atziņai ir dziļa jēga.
Dieva valstība ir Dieva valdīšana.
Jēzus pats mums parādīja, ko nozīmē dzīvot Dieva Valstībā.
Šodienas Evaņģēlija lasījums(Lk. 23.35-43) runā par vienu no
grūtajiem brīžiem Jēzus sūtībā- par kārdināšanu pie krusta.
Kārdināšanas būtība bija izmantot saņemto no Tēva spēku: „Ja
Tu esi jūdu ķēniņš, izglāb sevi”. Jēzus bija Jūdu Ķēniņš!
Viņš bija Dieva Dēls. Viņš bija Mesija. Vai Viņš nevarēja
izglābt Pats Sevi? Vai nevarēja nokāpt no krusta Tas, Kurš
augšāmcela Lacaru? Viņam bija pietiekoši spēka lai nokāptu no
krusta. Bet, ka mēs zinām, Viņš to neizdarīja. Viņš
neizmantoja savu varu lai glābtu Sevi. Kāpēc? Tāpēc, ka Tēvs
viņu sūtīja glābt ne Sevi, bet izpildīt uzticēto misiju,
piepildīt Tēva nodomu. Šīs nodoms prasīja lai Jēzus izciestu
mokas līdz galam un nomirtu.
Šādu kārdinājumu piedzīvo katrs
cilvēks. Noteiktā momentā Dievs it kā aiziet no pasaules,
apdāvinot cilvēku ar varu par dabu un sevi: „Piepildiet zemi, un
pārvaldiet par to”. Mēs redzam, ka cilvēks vairāk un vairāk
jūtās drošāks uz zemes. Pamazam viņš nāk pie pārliecības kā
pats varēs prātīgi pārvaldīt visus zemes labumus, ka pats varēs
noteikt savu likteņi... Kāpēc viņam tad Dievs? Es taču varu
izmantot savu spēku un varu! Bet cilvēks ir aicināts turpināt uz
zemes Dieva Tēva nodomu: paklausīt Dievam, ja netiek atzīsta Dieva
klātbūtne pasaulē, tad cilvēki it kā piesavina sev Dieva titulu
un dāvanas ko Dievs dod un neizmanto tās savas un citu pestīšanas
labā un saskaņā ar Dieva nodomu. Apliecība, ka Jēzus Kristus ir
Pasaules Karalis liek kristietim apliecināt Dievu ar paklausību,
mīlestību un kalpošanu cilvēkiem.
Lai šie svētki palīdz piedzīvot
prieku par to, ka pār mums valda tik Brīnišķīgs Karalis, Kurā
mums ir pestīšana un grēku piedošana!
Raksta autors: diak. V. Filipenoks
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru