Draudzība un apustulāts

 

Turpinājums no F. Salinas grāmatas „Draudzība”

(no nodaļas: Pašaizliedzība)

Draudzība un apustulāts

Būt par apustuli nozīmē būt par autentisku draugu mūsu draugiem; tas ir, vēlēties, lai Kristus mājo viņos un valdītu viņu sirdīs. Nozīmīga loma šeit ir lūgšanai par viņiem (tomēr mums vajag darīt vēl vairāk). Bet pirms mēs lūdzamies par mūsu draugiem: ko lai mēs lūdzam? Mums ir jālūdz Dievam palīdzēt mūsu draugiem kļūt par to, par ko Dievs vēlas lai viņi būtu. Tas nozīmē lūgt par mūsu drauga uzticību viņa aicinājumam, kas ir specifisks veids kā katru uzrunā Dievs. Meklēt katra specifisko profesiju vai aicinājumu ir katras personas vissvarīgākais uzdevums viņa dzīvē. Palikt uzticīgam savam aicinājumam ir tā paša uzdevuma turpinājums. Kā lai mēs palīdzam saviem draugiem atklāt un būt uzticīgiem šim dieviškajam aicnājumam?

 

Mums ir jārunā ar šīm dvēselēm par Dievu, bet ne pirms mūsu sarunas ar Dievu par šīm dvēselēm. Tas nozīmē vienkārši būt patiesiem stāstot mūsu draugiem par mūsu centieniem kļūt tuvākiem Kristum. Runāt vispārīgi un ar garīgām klišejām ir liekulība; patiesam cilvēkam ir jāatklāj personīgo cīņu savas dvēseles pilnveidošanā. Mums nav jābaidās atklāt savas dvēseles mūsu draugiem tik tālu cik tas viņiem var palīdzēt.

Manā dvēselē ir vairākas lietas; kuras no tām lai es atklāju savam draugam? To, kas tur tiešām ir! – Mēģinājumi atbildēt Dieva žēlsirdībai, katra īpašās iekšējās cīņas, kas var kalpot kā stiprinājums draugam. Bez šaubām, ne viss, kas ir mūsos, kalpos kā stiprinājums. Lietas, ko paturēt pie sevis: ikdienas pretošanos, rūgtumu, sliktu humoru. Šīs lietas mums vajag veltīt Dievam par mūsu grēkiem. Tas nav patiesības trūkums vai kaitīga psiholoģija drīzāk pasmaidīt par mūsu neveiksmēm un traumām nevis to izgāšana uz citiem.

 

Esi taktisks runājot ar citiem. Vispārīgi runājot mēs tikai apgrūtinātu savu draugu apkraujot viņu ar savām sāpēm. Priesteriem ir īpaša sakramentāla žēlastība būt spējīgiem nest citu ciešanas. Turklāt tik bieži, kad mēs ļaujam vaļu mūsu emocijām, mēs to darām uzbrūkošā tonī. Tas viss beidzas ar to, ka mēs visu izliekam uz citiem, vainojot viņus mūsu grūtībās un neveiksmēs. Bet kāpēc vainot citus? Kāpēc gan neļaut apvianojumiem krist tur, kur tiem jākrīt, tieši uz mums?

turpinājums sekos

 No angļu valodas tulkojis: diak. P. Skudra

odas tulkojis: Sem. P. Skudra