Ceļā uz Ņujorku

 

Pirms neilga laika biju ļoti liela prieka pārņemts uzzinot, ka man būs iespēja doties uz Ameriku un apmeklēt tās unikālo pilsētu - Ņujorku. Biju tik ļoti pārņemts ar šo domu, ka, būdams mājās, visas dienas laikā aizmirsu paēst, jo vēlējos dalīties savā priekā ar citiem, īpaši ar saviem tuvākajiem. Tagad nestāstīšu kā notika somas kraušanas process, bet padalīšos tajos piedzīvojumos, ko pieredzēju būdams tālajā rietumu zemē.

Kā visas skaistās dienas – tās paiet ātri un nemanāmi. Tā tas bija arī Amerikā, kur es pavadīju vien nedēļu. Runājot par šo nedēļas ilgumu, to var pielīdzināt ar seminārā pavadīto laiku, kur 3 gadu ilgās studijas liekas kā vien dažas nedēļas (iedomājieties, cik ātri ir pagājis laiks priesterim ar 20 gadu pieredzi). Tagad gan atpakaļ pie piedzīvojumiem...

Katra diena sākās kā Ziemassvētki – ar lielu prieku un entuziasmu. Es, protams, nezināju, kas mani sagaida, un tieši tas padarīja šos Ziemassvētkus vēl interesantākus. Agrāk biju redzējis daudz filmu, kurās tika attēlota šī lielā pilsēta, un tagad to aplūkot ar savām acīm bija elpu aizraujošs piedzīvojums. Lielie debesskrāpji un to graciozās formas...grūti izteikt tās emocijas, kas gulējušas bērna sirdī un beidzot tikušas ārā. Viss ķermenis līksmoja par katru mazāko nieku, ko manas acis uztvēra. Kā piemēru var minēt saulrietu, kad lielās un starojošās saules lodes siltie stari atstarojās pret milzīgajām, stiklu klātajām, ēkām un, turpinādamas ceļu, apspīdēja zemi. Zemi, uz kuras atradās daudz cilvēku, jo šajā pilsēta vien ir 4x vairāk cilvēku kā visā Latvijā. Un viens no tiem biju arī es. Tomēr īss bija tas prieks, bet atmiņā paliks ilgi. Un jāatzīst, ka Latvijā šis dabas brīnums ir daudz skaistāks. 

Sāka aptumšoties. Domāju, ka daļēji vainīgas bija arī manas acis, kuras bija daudz laika pavadījušas skatoties saulē un līdz ar to apžilbušas. Arī kakls sāka kļūt nedaudz stīvs. Beidzot saņēmos un novērsu acis no masīvajām konstrukcijām. Pat iestājoties tumsai mans entuziasms nemazinājās, jo bija interesanti vērot apkārtējos cilvēkus. Viņi bija visur. Viņi klīda apkārt kā ēnas, kuras mēģina nokļūt no punkta A uz punktu B, un nešaubos, ja kādai vēl bija C un D punkts. 

Manu uzmanību pievērsa viens tumšādains vīrietis, kurš stāvēja okeāna krastā. Viņam aiz muguras bija tumsā izgaismots tilts, kurš izskatījās kā milzīgs jāņtārpiņš, kādu dažreiz nākas satikt svētceļojuma jaukajās naktīs. Viņš stāvēja tur, kā būtu gaidījis mani, jo tad, kad iznācu no parka kā no tumša tuneļa, viņa acis bija vērstas mani, kā jau zinādamas, ka man tūlīt jāparādās. Mani ieraudzījis viņš pamāja. Dīvaini likās tas, ka viņš rokās turēja baltu porcelāna krūzi, kas tumsā izskatījās kā veidots no materiāla, kurš nav no šīs pasaules. 

Man vecāki mācīja nerunāt ar svešiniekiem un kur nu vēl vietā, kur čum un mudž no cilvēkiem, kur katrs otrais ir aizdomīgs. Tomēr, saldo emociju pārņemts, piegāju klāt un dzirdēju viņu sakām:

„Lai arī, kur tu dotos, nekad tu nebūsi viens. Kaut arī tu būtu bijis tumsā, tu iznāksi gaismā. Kaut arī tev bija bail, tu priecāsies.” Viņš man uzsmaidīja un aizgāja prom pa to pašu ceļu, pa kuru es biju ieradies pie šī vīra. Es apstulbu...un sapratu, ka labāk ir doties atpakaļ uz savu mitekli un nedaudz atpūsties.

Godīgi sakot, es nekad neesmu bijis Ņujorkā. Tomēr tā ir mana bērnības sapņu vieta, kur esmu vienmēr vēlējies aizbraukt, bet nekad nav sanācis un nezinu vai arī kādreiz sanāks, zinot, ka mani ienākumi un nepieciešamie izdevumi ir tik pat lieli kā attālums no tās vietas, kur esmu tagad līdz tai vietai, kur vēlos kādreiz nokļūt. Šajā īsajā stāstā varēja iepazīties ar nelielu aprakstu par lietām, kurām īsti nav nekādas nozīmes un, kurām pat nebūtu bijusi nekāda jēga tajā atrasties. Bet tieši tādēļ tām ir vislielākā jēga. Es būtu varējis izdomāt savu emocionālo iespaidu par atrašanos kādā debesskrāpī vai būdams kādā pasaules slavenā muzejā. Bet es pieturējos pie tā, ka es biju uz zemes, nevis augstu gaisā. 

Stāsta ideja bija parādīt jaunas un kautrīgas dvēseles kustību šajā pasaulē un tās kontaktā ar Dievu. Tā bija mana dvēsele, kas ceļoja pa šo zemi. Zemi, kur sapņo nokļūt katrs – tā ir vieta, kas asociējas ar kaut ko skaistu, ar vietu, kur esam pārliecināti, ka varēsim saņemt ilgi loloto prieku. Tāds bija arī manas dvēseles prieks, kad tā saņēma ziņu, ka varēs doties uz šo tālo zemi. Tā pat aizmirsa paēst. Vai arī mūsu dvēseles nelīksmo par to, ka tā saņem ziņu par kaut ko ilgi gaidītu, ka pat aizmirst ikdienišķas lietas? 

Mēģināšu beigas padarīt nedaudz īsākās kā biju plānojis, lai vēl nesarakstītu kādas muļķības. 

Tālāk mana dvēsele priecājās par lielajām celtnēm, kuras pārsteidza ar savu lielumu un saules atspīdumu. Cik ļoti dvēseles ir pārņemta ar izbrīnu un, ļaušos teikt, šoku, ko dvēsele piedzīvo uzzinot Dieva lielumu un to neizmērojamību, ko tā pamana gan savā ikdienā, gan citos? 

Daudz dvēseļu! Mana ir viena no tām, kas atradās šajā dvēseļu arēnā. Bet, ko dvēsele piedzīvo? Saules atspīdumu jeb Dieva žēlastības atspīdumu. Dieva žēlastību, kas pārklājas pār katru no mums, ja mēs neesam ieslēgušies kādā milzīgā ēkā un nemēģinām slēpties, lai tikai Viņš mums nepieskartos. Cik ļoti Dievs rūpējās par katru dvēseli, ļaudams savam maigumam nonākt pār katru, kas atver viņam savu sirdi? 

Vīrs ar krūzi...kāds viņam sakars ar visu šo? Cik bieži dvēsele paliek mazjūtīga pret dažām lietām? Cik tā ir neprātīga, kad paklausa Kunga balsij un tuvojas Viņam? Cik tā ir neprātīga citu cilvēku acīs? Bet viens smaids no Viņa puses un mūsu dvēseles kļūst līksmas.

Kura ir tā vieta, kur tu vēlies nokļūt? Vienalga, kur tu būsi...Dievs būs ar tevi!

Autors: Sem. E. Slišāns