Lektors
un akolīts ir, tā saucamās, mazās svētības, ko parasti saņem
semināristi III un IV kursā, pirms ordinācijas sakramenta
saņemšanas. Lektora un akolīta svētības var saņemt ne tikai
tie, kas gatavojas uz priesterību (kandidātiem uz priesterību
viņas ir obligātas), bet arī vīrieši laji, kā pastāvīgu
kalpošanas funkciju kristiešu kopienā vai draudzē.
Lektora
kalpojums pastāv gandrīz no Baznīcas sākumā. Jau 251. gadā
pāvests Kornēlijs piemin Baznīca pastāvošu īpašu ticīgo grupu
starp kuriem ir lektori. To, ka agrīnajā kristietībā pastāvēja
lektora uzdevums apliecina arī Sv. Cipriāns un Tertuliāns.
Lektora un akolīta svētības Latvijā parasti piešķir bīskaps.
Lektors -
kristietis, kurš ir aicināts Dieva Vārda lasīšanas funkcijai
liturģiskajā sapulcē. Romas katoļu Baznīcā lektors lasa lasījumus no
Svētajiem Rakstiem (izņemot Evaņģēliju); kad nav diakona vai
kantora, var lasīt kopējas lūgšanas lūgumus un recitēt psalmu
starp lasījumiem. Procesija uz iziešanu, ja nav diakona, var nest
Evaņģēlija grāmatu. Ja nenotiek ievada un Komūnijas dziedājumi
un ticīgie nerecitē Misālē norādītās antifonas, lektors tās
nolasa tam paredzēta laikā. Lektoram jābūt noteiktai
sagatavošanai, viņš ar lielu atbildību gatavojas Svēto Rakstu
lasīšanai, pārdomā tos un dzīvo saskaņa ar to saturu. Lektors
arī skaidro un māca citiem Svētos Rakstus. Kad lektors tiek
iesvētīts, viņam pasniedz Svēto Rakstu grāmatu ar šādiem
vārdiem:
„Saņem Svēto Rakstu grāmatu un uzticīgi māci Dieva Vārdu , lai tas iesakņotos cilvēku sirdīs”.
Akolīts -
šis vārds nāk no grieķu vārda „akolouthos” - tas, kurš
pavada vai iet aiz. Akolīts - tas, kurš ir aicināts palīdzēt
priesterim un diakonam viņu pienākumu pildīšanā, akolīta
kalpojums saistīts ar Sv. Komūniju un Sv. Misi. Visu Mises svinību
laikā akolītam pienākas, cikreiz tas ir vajadzīgs, pieiet pie
priestera vai diakona, lai viņam pasniegtu grāmatu un palīdzētu
citos nepieciešamības gadījumos. Tāpēc akolīts parasti ieņem
vietu sēdekļu vai altāra tuvumā, no kurienes viņš varētu ērti
pildīt savus pienākumus. Ja nav diakona, tad pēc vispārējas
lūgšanas, akolīts var palīdzēt priesterim uzlikt uz altāra
korporālu, purifikatoru, biķeri un Misāli. Viņš palīdz
priesterim pieņemt tautas atnestās dāvanas un vajadzīgā brīdī
pienes pie altāra maizi un vīnu un pasniedz to priesterim. Ja tiek
lietotas smaržzāles, akolīts pasniedz priesterim kūpināmo trauku
un asistē viņam upurdāvanu un altāra apkūpināšanā. Akolīts
var palīdzēt priesterim, kā ārkārtējs kalpotājs, Komūnijas
izdalīšanā tautai. Ja Komūnija tiek dalīta zem abām zīmēm,
viņš piekalpo tiem, kas dzer no biķera, vai tur rokās biķeri, ja
Komūnija tiek pasniegta, hostiju iemērcot biķerī. Ja nav diakona
akolīts var skalot un sakārtot svētos traukus, pēc Mises vai pēc
Komūnijas izdalīšanas. Akolīts arī var aiznest Komūniju
slimajiem, vecajiem, kuri paši nevar atnāk uz Sv. Misi. Ārpus Sv.
Mises akolīts rūpējas par cienīgu un pareizu Euharistijas
godināšanu, rūpējas par Vissv. Sakramenta adorāciju, pamāca un
skaidro citiem par Euharistijas lomu kristieša dzīvē, pats dzīvo
saskaņa ar Euharistijas garīgumu. Saņemot svētības, akolīts
saņem trauciņu ar maizi vai vīnu kā zīme tam, ka viņam jābūt
cienīgam Kunga galda un Baznīcas kalpotājam.
Izmantotie
avoti: Ievads Romas Misālē. Lektoru un akolītu svētību rituāls.
no
interneta: www.opoka.pl
Autors: Sem. Vitālijs Filipenoks
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru