Par un ap Adventu

 

Nesen esam uzsākuši jaunu posmu savās dzīvēs, ko dēvē par Adventu. Kas ir Advents? Kāpēc kristieši to ievēro? Kā tas radās? Mēģināšu atbildēt uz šiem jautājumiem un arī dot padomus kā šo laiku izdzīvot praktiski.

Kas ir Advents?

Vārds Advents nāk no latīņu vārda „advenīre” „adventus”, kas nozīmē - atnākt, atnākšana. Advents ir sagatavošanās laiks. Kam jāgatavojas? - Ziemassvētkiem! Kristiešiem Kristus dzimšanas svētki ir liels notikums un tāpēc ir svarīgi šim notikumam kārtīgi sagatavoties. Advents sākas tuvākajā svētdienā sv. apustuļa Andreja svētkiem (30. novembrī), kas var būt ātrākais 27. novembrī vai vēlākajā gadījumā 3. decembrī. Šogad šis laiks sākās 2. decembrī. Tātad šis laiks var ietvert 22 – 28 dienas. Advents sastāv no 4 adventēm – 4 svētdienām. Austrumu tradīcijā Advents sākas 15. novembrī. 

 (Advents ir Baznīcas liturģiskā gada sākums. Tātad jau ar pirmo Adventa svētdienu varam viens otru apsveikt jaunajā gadā!) 

 

Kristīgajā tradīcijā Adventa laikā cilvēki gaida Kristus piedzimšanas svētkus, tādā veidā vienojoties ar tiem cilvēkiem, kas dzīvoja Vecās Derības laikā un, kuri gaidīja Mesijas nākšanu pasaulē – tie bija pravieši, karaļi un visa ticīgā jūdu tauta. Kristieši lasa Vecās Derības lasījumus, kuros ir pravietots par Mesijas – glābēja dzimšanu. Tas nozīmē, ka Advents ir lieliska iespēja sagatavot savas sirdis par skaistiem, grezniem mājokļiem Kristum, kurš pie mums nāk katrā svētajā Misē Komūnijas veidā.

Bet ne tikai. Šis ir arī laiks, kad Baznīca aicina ticīgos pārdomāt arī par Kristus otrreizējo atnākšanu, kuru mums apsola Jauna Derība. Mēs pārdomājam ne tikai par laiku, kad pasaule gaidīja Kristus dzimšanu, bet arī laiku, kad Jēzus atnāks pēdējo reizi virs zemes, šoreiz ne kā mazs nevarīgs zīdainis, bet gan kā varens Karalis, kuram viss ir pakļauts. Tas mums liek aizdomāties par Jēzus aicinājumu vienmēr būt modriem un gataviem stāties Dieva priekšā, jo mēs nezinām to stundu, kad Viņš atnāks un kad mums šīs zemes gaitas būs jāatstāj.

Kā radās Advents?

Vēsturē ir grūti atrast konkrētu dienu, kad sāka svinēt Adventu. Skaidrs, ka Advents nevarēja pastāvēt agrāk par pašiem Ziemassvētkiem, tas ir, ne agrāk par ceturtā gadsimta beigām. Saragosas koncils 380. gadā runā par to, ka neviens ticīgais sākot ar 7. decembri līdz Epifānijas svētkiem (6. janvāri Triju ķēniņu dienu) nedrīkst izvairīties no Mises apmeklējuma. Gatavošanos pirms Kristus dzimšanas dienas divos savos sprediķos piemin bīskaps sv. Cezārijs no Arlas (502 – 542). Bet tas nav kā universāls noteikums. Gallijā Makonas sinodē (581) atrodams norādījums no 11. novembra līdz Ziemassvētkiem upuris tiek svinēts saskaņā ar Lielā gavēņa ritu pirmdienās, trešdienās un piektdienās. Kādu laiku šis liturģiskais laiks tika svinēts piecas svētdienas (piemēram, 650. gadā Spānijā), bet pāvests svētais Gregorijs VII (1073 – 1085) šo laiku saīsina līdz četrām svētdienām. Dažas sinodes runā par gavēni šajā laikā (vienas sākot ar 11. novembri, citas – ar 15to), dažās sinodēs tiek runāts par to, vai var laulāties šajā laikā.

 

Adventa vainaga vēsture ir salīdzinoši nesena. Pirmo reizi Adventa vainagi parādījās starp luterāņiem Austrumvācijā 16. gadsimtā. To ātri vien pārņēma kā protestanti tā katoļi un šī tradīcija izplatījās pa Eiropu. Pāri okeānam Amerikā šī tradīcija esot nonākusi tikai 19. gadsimtā, ko ieveduši vācu imigranti.

Adventa noskaņa

Adventa noskaņu raksturo gaidīšana, gatavošanās un ilgošanās. Kādreiz Adventu sauca par „mazo gavēni”, pielīdzinot šo laiku 40 dienām, kad gatavojamies Lieldienu svētkiem. Austrumu Baznīcā joprojām šo laiku izdzīvo ar stingru gavēni atsakoties no tādām lietām kā gaļas ēdieniem, piena produktiem, olām, zivīm, eļļas, vīna. Gavēņa aspekts ir ļoti svarīgs šajā laikā un, lai arī ne tik stingri kā austrumos, arī rietumu baznīca aicina šo laiku pavadīt vairāk laika veltot lūgšanai, atturībai no patīkamām lietām, grēksūdzei un žēlsirdības darbu veikšanai. Kristieši šajā laikā gavē, gaida un gatavojas īpašam notikumam. Un jo cītīgāk tu esi gatavojies kādiem svētkiem, jo priecīgāki ir paši svētki. Tas galīgi nesakrīt ar to stilu, kādā Adventu mums piedāvā veikali un plašsaziņas līdzekļi – gaidīšanas vietā Ziemassvētki tiek svinēti jau sākot ar mūsu valsts dzimšanas dienu. Izsvinējušies Ziemassvētkus jau decembra sākumā, mēs pazaudējam svētku noskaņu pašos svētkos.

Gavēni noteikti nedrīkst ievērot atraujot to no lūgšanas un žēlsirdības darbiem. Lūgšanā cilvēks var vairāk būt kopā ar Dievu, sagatavot savu sirdi. Tāpēc Adventu raksturo klusums, lai varētu saklausīt ko saka sirds. Gavēnis palīdz lūgšanai. Jo, ja tu esi pārēdies picas, cepumus, kolu, un citus labumus, tev ir grūti koncentrēties. Savaldot savu ķermeni un nedodot tam visu, ko tas pieprasa, mēs varam vairāk koncentrēties uz mūsu garīgajām vajadzībām, sajust savu garīgo izsalkumu un slāpes.

 

Lūgšanā Dievs uzrunā mūsu sirdis un viņa klātbūtnē saskatām to, kas nav pilnīgs mūsos, kas pretojas Dievam. Tāpēc liela nozīme Adventā ir grēksūdzei. Grēksūdzē mēs varam attīrīt savas sirdis no ļaunuma un grēka, tādā veidā sagatavojot vietu Jēzum.

Tad, kad lūdzamies un gavējam, kad sajūtam Dieva mīlestību pret mums, saprotam, ka arī citus Dievs mīl tā pat. Tas nozīmē, ka arī mums ir jāmīl citus; gavēnis mūs aicina pārdomāt tuvākmīlestību. Kontrolējot sava ķermeņa iegribas, esam atbrīvojuši dvēseles lūgšanai un tai pat laikā neesam patērējuši ierasto daudzumu ēdiena vai naudas, kuru varam ziedot citiem. Tāpēc blakus gavēšanai un lūgšanai mēs esam aicināti pievērsties žēlsirdības darbiem. Cik gan pašiem būs lielāks ieguvums sagaidot svētkus, apzinoties, ka esam palīdzējuši kādam citam kaut nedaudz izbaudīt svētku noskaņu. Un cik gan priecīgs būs bērns Jēzus, kurš varēs ienākt mūsu no grēka attīrītajās sirdīs, izrotātās ar lūgšanām un piepildītās ar mīlestību un pateicību, ko būsim izrādījuši pret citiem un arī saņēmuši no citiem.

Adventa simboli

Baznīca šajā liturģiskajā laikā izmanto dažādus simbolus, lai palīdzētu mums labāk izjust un izprast Adventa noskaņu. Būsiet pamanījuši, ka priesteri un diakoni Mises laikā nēsā violetas drēbes. Violetā krāsa liturģijā simbolizē gaidīšanu, gavēni, nožēlu. Tā mums liek atcerēties par gandares aspektu Adventa laikā, lai pēc tam – Ziemassvētkos, nomainot visu uz balto krāsu, mēs varētu baudīt prieku. Izņēmums ir Adventa trešā svētdiena, kad violeto krāsu nomaina rozā. Šo svētdienu sauc par „Gaudete” – priecājieties. Rozā krāsa simbolizē gaišāku violeto, tas ir, gavēņa noskaņa tiek mazināta un ticīgie tiek stiprināti, ka līdz lielajam notikumam ir palicis mazāk par pusi un to liturģijā atzīmē ar nelielu atkāpi no vispārējās Adventa noskaņas.

Adventa laikā liturģija paliek klusāka. Arī svētdienās. Priecīgā slavas himna „Gloria” – „Gods Dievam augstumos” netiek dziedāta. Parasti apklust arī ērģeles. Arī šādi Baznīca vēlas pasvītrot, ka svētki vēl nav atnākuši, ka tagad ir jāpadzīvo mazliet klusāk, lai labāk sagatavotos Kunga atnākšanai, un ar lielāku prieku un vērienu varētu svinēt Viņa ierašanos. Bet arī attiecībā uz klusumu trešajā Adventa svētdienā tiek izdarīta atkāpe, pārdomājot to, ka svētki jau vairs nav aiz kalniem!

 

Tāpat, lai atgādinātu mums par gavēņa pieticību un vienkāršību, baznīcās nevajadzētu izmantot ziedu dekorācijas, pataupot tās priecīgajiem, gaišajiem Ziemassvētkiem.

 

Būtiska Adventa sastāvdaļa kopš 16. gadsimta ir kļuvis Adventa vainags. Arī tam ir dziļa simboliska nozīme. Aplis simbolizē mūžību un vienotību (ne partiju). Vainagu gatavo no mūžzaļiem koku zariem – egļu, priežu (mūsu platuma grādos), citās zemēs izmanto arī citus mūžzaļus augus. Arī tie ir simboli mūžībai, kas mūs sagaida. Ja vainagu mājās taisi pats/-i, tad starp zaļajiem zariem, vari iepīt kādu violetu elementu – lentu, dziju, rotājumu, kas atgādinātu par noskaņu, kuru liturģijā simbolizē violetā krāsa.

 

Adventa vainagā izmanto četras vai piecas sveces. Tās simbolizē Kristus gaismu, kuru gaidām līdz ar Viņa ierašanos pasaulē. Ar katru svētdienu vainags paliek gaišāks, atgādinot mums, ka Kristus tuvojas. Parasti vainagā ir trīs violetas sveces un viena rozā, kuru aizdedzina adventa trešajā svētdienā, kā stiprinājumu turpināt mūsu garīgo ceļojumu un gatavošanos (lūgšanu, gandari un žēlsirdības darbus), jo svētki vairs nav tālu. Piektā svece (ja to izmanto) tiek novietota vainaga vidū. Tā parasti ir lielāka par pārējām un baltā krāsā, kuru aizdedzina Ziemassvētkos un kura simbolizē jaundzimušo Kristu.

Kā izdzīvot Adventu ikdienā?

Patiesībā uz šo jautājumu var atrast atbildes jau iepriekš rakstītajā. Vispirms, protams, vajadzētu ņemt vērā Baznīcas aicinājumu gavēt. Lai arī ko tu izvēlētos gavēnī darīt, un lai kāda būtu tava apņemšanās, nekad nesāc to uz savu galvu. Gribās citēt zāļu reklāmas: „pirms lietošanas vienmēr konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu. Zāļu nepamatota lietošana var kaitēt jūsu veselībai.” Tā pat ir ar gavēšanu un labo darbu darīšanu. Nesāc pirms neesi apspriedies ar savu garīgo vadītāju (tev taču tāds ir, vai ne?). Garīgais vadītājs (priesteris, mūks, klostermāsa, pieredzējis kristietis) tev varēs palīdzēt izvēlēties tev atbilstošu gandares veidu, jo var gadīties, ka izdarām apņemšanos, kas mūsu spēkiem izrādās par grūtu un tad gavēnis var izrādīties par traģēdiju. Ir jāņem vērā tavs vecums, nodarbošanās, veselības stāvoklis u.t.t.

Gavēt tu vari dažādi. Piemēram, atteikties ēst starp ēdienreizēm; naudu, ko tu ieekonomē, netērējoties bulciņām, čipsiem un končām, vari izmantot, lai nopirktu pārtikas produktus kādam trūcīgajam. Labi būtu sekot Baznīcā valdošajam klusumam, piemēram, atsakoties no savu mīļāko pārraižu skatīšanos (ja vien tas nav saistīts ar tavām mācībām vai darbu), liela uzvara būtu atteikties šajās dienās no savas mīļākās pleilistes atskaņošanas. Vari apņemties katru dienu veltīt kādu laika sprīdi lūgšanai, sirdsapziņas izmeklēšanai, varbūt pamēģini katru dienu aiziet uz Misi! Varbūt tev ir iespēja apmeklēt kādu pansionātu, zupas virtuvi, bērnu namu vai slimnīcu. Ja nevari saņemties viens, ņem līdzi draugu! Vari sastādīt sev kalendāru. Tā vietā, lai Ziemassvētkus sagaidītu katru dienu ēdot šokolādi no Adventa kalendāra, tu vari sev uztaisīt kalendāru ar 24 lodziņiem, kur būsi ierakstījis 24 labus darbus ko darīt. Katrai dienai savu. Piemēram, 4. decembrī ne uz vienu nekliegšu, 8. decembrī atgādināšu visiem, cik labi, ka viņi ir, citā decembrī palīdzēšu arī tādos darbos, kas man nepatīk, u.t.t. šai lietai var pieiet radoši. Labi ir pirms tam palūgties un lūgšanā tev Jēzus noteikti pateiks veidu kā Viņš vēlās, lai tu sagatavojies viņa dzimšanas dienai!

Svarīgi bez gavēšanas atcerēties, ka Baznīca mūs aicina pievērst vairāk laika lūgšanai. Varbūt katru dienu savas ikdienas lūgšanas laiku vari papildināt ar 15 minūšu meditāciju, kāda rožukroņa noslēpumu (varbūt esi gatavs pieņemt izaicinājumu un katru dienu palūgties veselu daļu (5 noslēpumi) rožu kroņa?). Advents ir ideāls laiks, kad sākt lasīt svētos rakstus! Vari sākt ar Isaja grāmatu, kurā aprakstītas ilgas pēc Mesijas senajā jūdu tautā, vai arī katru dienu vari veltīt laiku, lai pārdomātu konkrētās dienas lasījumus, ko izmanto Misē (lielisks palīgs būs Mieram Tuvu grāmatiņa vai www.mieramtuvu.lv)

Un, protams, neaizmirsti par sirdsapziņas izmeklēšanu un grēksūdzi! Tas ir vislabākais līdzeklis cīņā ar ļaunumu! Un Lielisks līdzeklis sagatavot savu sirdi par skaistu tīru templi karaļu karalim. Tu taču negribi, ka pie tevis viņš justos kā toreiz kūtī, silē?!

Novēlu visiem jums svētīgu Adventa laiku. Lai, sagaidot Ziemassvētkus, mums visiem sirdīs būtu patiess prieks un svētku sajūta!

Raksti resursi:

http://www.vatica.va
http://www.catholic.org
http://www.newadvent.org
http://christianity.about.com
http://www.eurika.lv

P.S. Šīs pārdomas par adventu vēl paturpināšu turpmākos rakstos. Tā kā seko mūsu blogam! ;)

Autors: Sem. P. Skudra