Pārdomas par sv. Augustīna "Confessiones"

Vakar pirms gulētiešanas paņēmu rokās Augustīna skaisto grāmatu "Confessiones" un man prāts kādu ilgāku laiku palika pie dažām rindām:

"Un to viņa darīja nepavisam aiz savam vecumam piemītošā kūsājošā spara pārpilnības, kas meklē izeju rotaļīgās izdarībās un ko jaunās dvēseles parasti apspiež vecāku cilvēku nopietnā stingrība." [Sv. Augustīns, Confessiones, 9, 18, 31-34. 291.lpp.]

Sv. Augustīns šeit runā par savu māti, kurai bija pirmā iespēja saskarties ar kādu no grādīgajām dzirām, respektīvi, ar vīnu. Tas mani personīgi tik ļoti nepārsteidza kā šī, viņa rakstītā, otrā teikuma daļa - par jaunām dvēselēm, kuras parasti piedalās šādās "rotaļās", kam par iemeslu ir vecāku lielā stingrība. Man, vēl kā jaunam un nesen no pasaules izlīdušam cilvēkam, atsaucās atmiņā savi piedzīvojumi par mūsdienu jauniešu situāciju. Cik nemaldīgs ir šis viņa teikums, kurš tika sarakstīts pirms 17 gadu simtiem?

Šodien klausoties fundamentālteoloģijas lekciju izlasīju šādus vārdus: "katrā cilvēkā ir ilgas pēc patiesības, laimes, piepildījuma, prieka." Cilvēks ne vienmēr ir spējīgs atrast vai pieņemt patiesību. Līdz ar to cilvēks sevi ierobežo. Viņš atstāj sevī caurumu, kurš laikam ejot kļūst tikai lielāks. Līdz ar to cilvēks meklē piepildījumu citās lietās, ideoloģijās, cilvēkos utt. Tomēr viņš paliks līdz galam nepiepildīts.

Bet šajā dzīvē mums ir doti cilvēki, kas ir kā mazas dāvanas, kuras var vest pie vai prom no patiesības. "Draugi mūs glaimojot pazudina, bet ienaidnieki lamājot mums bieži liek laboties." [Sv. Augustīns, Confessiones, 9, 18, 16-17. 293. lpp.] Bieži vien mēs dzīvojam savu dzīvi paļaujoties uz sev tuviem cilvēkiem, kuri pēc Augustīna teiktā mēdz mūs ievest pazušanā. Šis ir aicinājums ieklausīties citos.

Piemēram, man bija reiz atgadījums, ka es biju seminārā vasaras periodā un pievakarē es sēdēju uz palodzes, ēdu saulespuķu sēkliņas un klausījos mūziku (kā jau kārtīgs seminārists). 3 stāvus zemāk sēdēja Maskavas rajona sabiedrības krējums un mani uzrunāja, jautājot, ko es daru..tā tak ir svēta vieta, kur es esmu! Kādu brīdi pasēdējis un pabrīnījies, es sapratu, ka viņiem ir taisnība.

Tādas ir manas mazās pārdomas un es aicinu jūs lūgties par draugiem, ieklausīties ienaidniekos un uzmanīties ar rotaļām, kuras pēdējā laikā kļuvušas aizvien vairāk, bet, kas mūsu tukšumu nepiepildīs un laimi nesniegs, jo mīlestība ir tā, kas dara visu. Kā saka sv. apustulis Pāvils:

"Mīlestība ir pacietīga, mīlestība ir maiga. Mīlestība neskauž, nelielās, nav uzpūtīga. Tā nav godkārīga un nemeklē savu labumu. Tā nedusmojas un nedomā ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā panes visu, tic visam, cer uz visu, visu pacieš." [1. Kor. 13, 4-7]

Autors: Sem. E. Slišāns