Kā Dievs atgriež tos, kuri “ir atgriezušies”?

Daži uzskata, ka pietiek vienreiz atgriezties un ir miers uz visu dzīvi. Citi spriež, ka ir atgriezušies, tāpēc ir sasnieguši jau tādu garīgās drošības līmeni, ka nomaldīšanās viņiem nedraud. Tai pat laikā tikai nedaudz ir vajadzīgs, lai cilvēks, kurš ir atgriezies, attālinātos no Kristus.

IZVAIRĪŠANĀS NO SĒKĻIEM

Pēc pirmās atgriešanās mums priekšā stāv ļoti svarīgs uzdevums: rūpes par mūsu attiecībām ar Dievu. Līdzīgi kā laulībā - pēc “Jā” vārda došanas un pašas laulību ceremonijas, jaunlaulātie ir pieņēmuši praktisku lēmumu rūpēties par savstarpējām attiecībām. Tas ir grūts uzdevums, pakļauts dažādām grūtībām un pieprasa pūles, kas saistītas ar sevis aizliegšanos un mēģinājumiem saprast otro pusīti. Garīgajā dzīvē šīs pūles balstās nepārtrauktā dzīves notikumu (gan grūto, gan priecīgo) savienošanas procesā ar mūsu ticību. Tas ir grūts process, jo prasa no mums nepārtrauktu modrību. Daži piedzīvojumi var būt tik sāpīgi, ka sākam bēgt un visa, ko mēs piedzīvojam, saskatām “vajāšanas par ticību”, taisot no sevis mūžīgos mocekļus.

Var gadīties, ka vājības mūsos tik ļoti dominēs, ka grēcīgie dzīves notikumi sāks vājināt mūsu ticību un prasīgumu pret sevi. Līdz šim brīdim bijām garīgi cilvēki, bet tagad jūtam, ka nedzirdam Dievu. Lai ar to tiktu galā, parasti tajā brīdī uzliekam sev ārējās maskas. Citu cilvēku priekšā izskatāmies it kā kārtībā, bet izvairāmies no dziļām sarunām vai konkrētiem jautājumiem, kādi tiek uzdoti un kuru priekšā jūtamies neērti. [...] Tādās situācijās nepieciešams darīt visu, lai nekoncentrētos uz sevi. Tajā brīdī rīcībai ir jābūt pavisam otrādai - jāraugās KRISTŪ un jāaizliedzas sev pašam.

 

Reizēm notiek tādas situācijas, ka atgriezies cilvēks vairs nav spējīgs izturēt savus ierobežojumus, kurus nepieciešams pakļaut sadursmei ar ticības pieredzi un kā sekas tam ir atteikšanās no šīs konfrontēšanās situācijas, piekrītot divkāršai dzīvei. No vienas puses viņš dzīvo reliģisku dzīvi (kādā Baznīcas kopienā, ģimenē utt.), bet no otras puses - dzīve grēkā un piedošanas trūkumā. Iekšējais konflikts, ka tā dzīvot nevar, it kā ir atslābis. Tāda persona pieņem, ka neko nav iespējams darīt, jo tāda ir pasaule un galu galā visi tā dara...

PIEKRIST DOTIES CEĻĀ

Ir ļoti svarīgi, lai mums pēc atgriešanās būtu pārliecība, ka mūsu dzīve joprojām ir ceļš. Kungs Jēzus par sevi saka, ka ir „ceļš, patiesība un dzīvība” (Jņ 14, 6), tātad mūsu dzīve kopā ar Viņu nav palikšana uz vietas, bet ceļš, kas ejams vienotībā ar Jēzu. Ko tas mums nozīmē? Nepārtrauktas pārmaiņas: nepieciešamība pārvarēt šķēršļus (arī grēku), kas traucē šajā ceļā, pieredzēt dzīves apstākļu maiņu, pielāgošanās jaunai apkārtējai videi utml. Tas viss mūsu dzīvē nepārtraukti mainās. Daudzi notikumi ir jauni, citi ir piedzīvoti jau tik bieži, ka tas jau kļūst par rutīnu. Ticīga cilvēka uzdevums ir savienot to, kas man gadās ceļā, ar Kristu, kurš grib mani caur to visu vadīt. Un tas ir uzdevums katrai dienai, bet lai to izpildītu, man ir jābūt pārliecinātam, ka esmu aicināts doties ceļā.

 

Šeit svarīga ir pacietība attiecībā uz sevi. Bez šaubām mūsu ceļā, kuru ejam kopā ar Kristu, mēs uzdursimies uz šķēršļiem un notikumiem, kas mūs var sarūgtināt. Pēc atgriešanās gaidām no sevis atbilstošo reakciju uz grūtām situācijām. Vēlamies tikt galā ar katru vājību un gribam, lai nebūtu kārdinājumu saistītu ar atgriešanos pie vecā cilvēka. Alkstam uzticībā pārdzīvot katru ciešanu brīdi, netiesāt, nesalīdzināt sevi ar citiem, vistīrākā veidā darboties un it visā vadīties pēc vislabākajiem nodomiem. Mums ir lieli sapņi...bet... dzīve mēdz būt brutāla un laiku pa laikam tā mums skaidri parāda, ka neesam spējīgi pielāgoties šiem ideāliem un tādai ticībai. Ļaunais gars tajā brīdī mums atņem vēlmes un sapņus, iegalvo, ka dzīve ir pārāk grūta un, ka Kristus bija ideālists, kura prasībām šodien neviens nespēj pielāgoties. Ko darīt tādā situācijā? No vienas puses - rūpēties par saviem sapņiem un alkām, bet no otras puses - būt pacietīgam un žēlsirdīgam attiecībā pašam uz sevi. Jēzus, Žēlsirdības Avots, mūs aicina būt žēlsirdīgiem ne tikai pret citiem, bet arī attiecībā uz sevi. Dažos gadījumos - īpaši perfekcionistiem - pacietība un žēlsirdība pret sevi ir grūti realizējama. Tomēr šis fakts mūs neatbrīvo no tā, lai šīs pūles (būt iecietīgam) tiktu īstenotas.

DOTIES MISIJĀ 

Ir vēl viens atgriešanās veids, kādam pieskaitāmi ir jau atgriezušies cilvēki. Pirmajā atgriešanās veidā bija atteikšanās no grēka. Toties otrajā ir atgriešanās, kas pievēršas misijai. Tā mūs ļoti stipri vieno ar Baznīcu - mēs tad kļūstam atbildīgi par Kristus mistisko Miesu (Baznīcu), kuru Viņā veidojam. Tad mēs sākam iesaistīties evaņģelizācijas darbā un baznīcas karitatīvajā kalpojumā. Tāpat iesaistāmies kopienu dzīvē.

No šī brīža ļaunais aplenc ne tikai mūs, bet arī mūsu apustuliskos panākumus un misiju efektivitāti. Izmantojot mūsu vājumu un neveiksmes, tas noniecinās mūsu darbošanās autentiskumu. Tādās situācijās mums nekas cits neatliek kā uzticēties Kristum - ka Viņš mūs ir aicinājis Savā darbā un Viņš tajā mūs vada, pat tad, kad izslīdam no Viņa rokām.

Pats svarīgākais ir tas, lai mēs it visā saglabātu mieru, bet vienlaikus arī nepaliekam “miegaini” (kūtri). Esam Dieva rokās un Viņš mūs vada pa ticības ceļu, bet Dievs arī vedīs mūs laukā no rutīnas, kūtrības un iekšējās piekrišanas dzīvot divējādu dzīvi (ārēji-reliģisku, iekšēji-grēcīgu). Ļaunais tieši otrādi - darīs visu, lai mēs kļūtu apgrūtināti, lai Jēzus nevārētu izmantot mūsu kalpojumu un visbeidzot, lai mēs nebūtu vienotībā ar Kristu - ne tikai šeit virs zemes, bet arī mūžīgajā dzīvē.

[t. Remigiušs Reclavs SJ] 

 

No poļu valodas tulkoja: Sem. Elvis Rudovičs